— Es taču jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka neesmu nekāds emigrants.
— Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz šejieni atbraucāt?
— Nu, es atbraucu no N. pilsētas darīšanās.
— Kādās darīšanās?
— Personiskās darīšanās.
— Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emigrants? … Kāds mans paziņa arī atbrauca …
Ipolitu Matvejeviču Bendera stāsti par saviem paziņām bija noveduši līdz izmisumam, un viņš, redzēdams, ka Benderu no sliedēm nevarēs izsist, pēkšņi padevās.
… ak >,.
— Labi, — viņš teica, — es jums visu paskaidrošu. «Galu galā bez palīga grūti,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, «un blēdis, kā rādās, viņš ir liels. Tāds var noderēt.»
VI nodaļa BRILJANTU TVANS
Ipolits Matvejevičs noņēma lāsumaino kastora platmali,, sasukāja ūsas, no .kurām, sukai pieskaroties, izlēca spriganas elektriskās dzirksteles, un, apņēmīgi noklepojies, pastāstīja Ostapam Benderam, pirmajam garāmgājējam, ko bija saticis, itin visu, ko vien viņš par briljantiem zināja no mirstošās sievasmātes izteicieniem.
Stāsta laikā Ostaps vairākkārt pietrūkās kājās un, griezdamies pie dzelzs krāsns, jūsmīgi sauca:
— Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi! Ledus sakustējies.
Un jau pēc stundas abi sēdēja pie ļodzīgā galdiņa un, saspieduši galvas kopā, lasīja garu dārglietu sarakstu, kuras kādreiz rotājušas sievasmātes pirkstus, kaklu, ausis, krūtis un matus.
Ipolits Matvejevičs, ik brīdi sakārtodams uz deguna slīdošo pensneju un uzsvērdams katru vārdu, runāja:
— Trīs pērļu vītenes … Labi atceros. Divās pa četrdesmit pērlēm, bet trešajā, garajā — simt desmit. Briljanta kaklarota .. . Klaudija Ivanovna teica, tā maksājot četri tūkstoši, veclaiku darbs…
Tālāk nāca gredzeni: ne jau resnie, muļķīgie un lētie laulības gredzeni, bet gan tievi, viegli, ar tanīs ielodētiem tīriem, spodrinātiem briljantiem; smagi, žilbinoši auskari, kas uz mazo, sievišķīgo austiņu meta daudzkrāsainas ugunis; čuskveidīgas rokassprādzes ar smaragda zvīņām; kaklarota ar slēdzeni, kuras iegūšanai izdeva ienākumus no piecsimt desetinu ražas; pērļu kakla
rota, kuru būtu pa spēkam iegādāties tikai slavenai operas pri- madonai; visu vainagoja četrdesmit tūkstošus vērtā diadēma.
Ipolits Matvejevičs atskatījās. Tumšajos, piesūbējušos sētnieka mitekļa kaktos uzliesmoja un drebēja smaragdzaļa pavasara gaisma. Briljantu dūmaka spiedās pie pašiem griestiem. Pērles ripoja pa galdu un lēkāja uz grīdas. Istabu bija pārņēmusi dārglietu miraža.
Uzbudinātais Ipolits Matvejevičs attapās tikai no Ostapa balss, skaņas.
— Nav slikta gaume. Dārgakmeņi, es redzu, lietpratīgi izvelēti. Cik tas viss joks maksāja?
— Kādus tūkstošus septiņdesmit vai septiņdesmit piecus.
— M-jā … Tagad tas maksā apmēram pusotra simta tūkstošu.
— Vai patiešām tik daudz? — iepriecināts jautāja Vorobjaņinovs.
— Ne mazāk. Tikai jūs, dārgais biedri no Parizes, uzspļaujiet tam visam.
— Kā tad tā — uzspļaut?
— Ar siekalām, — Ostaps atbildēja, — tāpat kā spļāva līdz vēsturiskā materialisma laikmetam. Nekas tur neiznāks.
— Kālab tad tā?
— Nu tapat vien. Cik krēslu bija?
— Ducis. Viesistabas garnitūra.
— Jūsu viesistabas garnitūra droši vien jau sen sadegusi krāsnis.
Vorobjaņinovs tā izbijās, ka pat piecēlās no krēsla.
— Tikai bez uztraukumiem, bez uztraukumiem. Pie šī pasākuma ķeršos es pats. Sēde turpinās. Starp citu, mums abiem nepieciešams noslēgt nelielu līgumiņu.
Smagi elsojošais Ipolits Matvejevičs ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu. Tad Ostaps Benders ņēmās izstrādāt noteikumus.
— Slepenās bagātības realizacijas gadījumā es kā 'koncesijas tiešs dalībnieks un pasākuma techniskais vadītājs saņemu sešdesmit procentus, bet sociālās apdrošināšanas naudu par mani varat nemaksāt. Tas man ir vienalga.
Ipolits Matvejevičs kļuva pelēks.
— Tā ir laupīšana gaišā dienas laikā.
— Un cik tad jūs domājat man piedāvāt?
— N-n-nu, piecas procentes, nu galu galā desmit. Jūs saprotat, tas taču ir piecpadsmit tūkstošu rubļu!
— Vairāk jūs nekā nevēlaties?
— N-nē.
— Bet varbūt jūs vēlaties, lai es strādātu par velti un pie tam vēl iedotu jums dzīvokļa atslēgu, kur glabājas nauda?
— Tādā gadījumā atvainojiet, — Vorobjaņinovs nomurmināja zem deguna. — Man ir pilnīgs pamats domāt, ka es arī viens pats tikšu galā ar šo pasākumu.
— Ahā! Tādā gadījumā atvainojiet, — iebilda lieliskais Ostaps, — man ir ne mazāks pamats, kā sacīja Endi Takers, domāt, ka arī es viens pats varētu paveikt jūsu pasākumu. •
— Krāpnieks! — drebēdams iekliedzās Ipolits Matvejevičs.
Ostaps bija nesatricināms.
— Klausieties, kungs no Parizes, vai to jūs zināt, ka jūsu briljanti man tikpat kā kabatā! Un jūs mani interesējat tikai par tik, par cik es vēlos nodrošināt jūsu vecumdienas.
Tikai tagad Ipolits Matvejevičs saprata, kādas dzelzs ķetnas viņu sagrābušas aiz rīkles.
— Divdesmit procentus, — viņš drūmi sacīja.
— Un mans uzturs?,— Ostaps zobgalīgi jautāja.
— Divdesmit piecus.
— Un dzīvokļa atslēgu?
— Tas taču trīsdesmit septiņi ar pusi tūkstoša!
-— Kāpēc tāda precizitāte? Nu, lai notiek — piecdesmit procentus. Puse jūsu, puse — mana.
Tirgošanās turpinājās. Ostaps vēl piekāpās. Viņš aiz cienības pret Vorobjaņinova personību piekrita strādāt par četrdesmit procentiem.
—• Sešdesmit tūkstoši, — kliedza Vorobjaņinovs.
— Jūs esat visai banals cilvēks, — Benders iebilda, — jūs pārlieku mīlat naudu.
— Bet vai jūs nemīlat naudu? — fleitas balsī iespiedzās Ipolits Matvejevičs.
— Nemīlu vis.
— Kāpēc tad jums vajadzīgi sešdesmit tūkstoši?