— Principa pēc!
Ipolits Matvejevičs tikai smagi elsa.
— Nu, kā ir, vai ledus sakustējies? — Ostaps kala dzelzi, kamēr tā vēl karsta.
Vorobjaņinovs tusnīdams padevīgi sacīja:
— Sakustējies gan.
— Nu, sit saujā, apriņķa mēroga indiāņu virsaiti! Ledus sakustējies! Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!
Ipolits Matvejevičs, apvainojies par «indiāņu virsaiša» titulu, pieprasīja, lai Ostaps atvainotos, un pēc tam, kad Ostaps, noturēdams atvainošanās runu, bija viņu nosaucis par feldmaršalu, varēja stāties pie dispozicijas izstrādāšanas.
Pusnaktī sētnieks Tichons, ķerdamies pie visiem dārziņu žogiem un ilgstoši pieglauzdamies stabiem, vilkās uz savu pagraba mitekli. Viņam par nelaimi spīdēja jauns mēness.
— Ahā! Garīgā darba proletārietis! Slotas darbinieks! — iesaucās Ostaps, pamanīdams ritenī saliekušos sētnieku.
Sētnieks ieīdējās zemā un baismīgā balsī, kādā reizēm nakts klusumā dedzīgi un norūpējušās pēkšņi sāk murmināt izlietnes.
— Tas ir konģeniali, — Ostaps sacīja Ipolitam Matvejevi- čam, — jūsu sētnieks tomēr ir diezgan liels pļēgurs. Vai tad tā var piedzerties par rubli?
— V-var, —- sētnieks pēkšņi sacīja.
— Klausies, Tichon, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — vai tu, draudziņ, nezini, kas noticis ar manām mēbelēm?
Ostaps uzmanīgi pieturēja Tichonu, lai runa varētu brīvi plūst no viņa plati atplestās mutes. Ipolits Matvejevičs sasprindzināti gaidīja. Bet no sētnieka mutes, kurā zobi auga nevis cieši kopā, bet reti kā redeles, paspruka apdullinošs kliedziens:
— Reizzzz bija dienas jautrrrajās .. .
Sētnieka mājokli piepildīja dārdoņa un šķindoņa. Sētnieks ar īstu darba mīlestību un centību dziedāja dziesmu, neizlaizdams nevienu pašu vārdu. Viņš auroja, streipuļodams pa istabu, te neapzinīgi panirdams zem galda, te atsizdamies ar naģeni pret sienas pulksteņa cilindrisko vara bumbu, te nomezdamies uz viena ceļa. Viņš jutās šausmīgi jautri.
Ipolits Matvejevičs bija galīgi izmisis.
— Vajadzēs liecinieka nopratināšanu atlikt līdz rītam, — Ostaps sacīja. — Iesim gulēt.
Sētnieku, miegā smagu kā kumodi, pārnesa uz sola.
Vorobjaņinovs un Ostaps nolēma gulēt kopā sētnieka gultā. Ostapam zem svārkiem bija kovboja krekls ar melnām un sarkanām rūtīm. Zem tā nebija vairāk nekā. Toties Ipolitam Matveje- vičam zem lasītājam jau pazīstamās mēness krāsas vestes atradās vēl otra — spilgta, gaiši zila adīta veste.
— Veste kā radīta pārdošanai, — Benders skaudīgi sacīja, — tā man noteikti piestāvētu Pārdodiet!
Ipolitam Matvejevičam bija neērti atsacīt savam jaunajam kompanjonam un tiešajam koncesijas līdzdalībniekam.
Viņš viebdamies piekrita pārdot vesti par to pašu naudu, ko pats bija maksājis, — par astoņiem rubļiem.
— Naudu saņemsiet pēc mūsu slepenās dārglietu krātuves realizarijas, — Benders sacīja, saņemdams no Vorobjaņinova vēl silto vesti.
— Nē, tā es nevaru, — sarkdams pretojās Ipolits Matvejevičs. — Lūdzu, dodiet vesti atpakaļ!
Ostapa delikātā daba sašuta.
— Nu tā taču ir sīkumainība! — viņš iesaucās. -— Ķerties pie pasākuma par pusotra simta tūkstošiem un strīdēties par astoņiem rubļiem! Mācieties dzīvot ar plašāku vērienu!
Ipolits Matvejevičs piesarka vēl vairāk, izvilka mazu blokno- tiņu un kaligrafiski ierakstīja:
25.1 IV-27. g.
Izdots b. Benderam R.-8
Ostaps ielūkojās grāmatiņā.
—• Oho! Ja jau jūs man atverat personīgo rēķinu, tad kaut vediet to pareizi. Ievediet debetu, ievediet kreditu. Debetā neaizmirstiet ierakstīt sešdesmit tūkstošus rubļu, kurus jūs man esat parādā, bet kreditā — vesti. Saldo man par labu — piecdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit divi rubļi. Vēl var dzīvot.
Pēc tam Ostaps iemiga maigā bērna miegā. Bet Ipolits Matvejevičs novilka vilnas apročus, barona zābakus un, palicis salāpītā, smalkā veļā, stenēdams palīda zem segas. Viņam bija ļoti neērti. Arējam sānam, kuru nenosedza sega, bija auksti, bet otru sānu dedzināja lielā kombinatora jaunais, svelošo ideju pilnais augums.
Visi trīs redzēja sapņus.
Vorobjaņinovam rādījās drūmi sapņi: mikrobi, kriminalnodaļa, samta tolstojiešu krekli un zārku meistars Bezenčuks smokingā, bet neskuvies.
Ostaps redzēja Fudzijamas vulkānu, Sviesta tresta vadītāju un Tarasu Buļbu, kas pārdeva atklātnes ar Dņeprostroja skatiem.
Bet sētnieks sapnī redzēja, ka no staļļa bija aizgājis zirgs. Viņš to meklēja līdz pašam rītam un neatradis pamodās galīgi salauzts un drūms. Viņš ilgi ar izbrīnu noraudzījās uz savā gultā guļošajiem vīriem. Neko nesapratis, viņš paņēma slotu un devās uz ielu, lai izpildītu savus tiešos pienākumus: novāktu zirgābolus un lamātu ubadzes . . .
VII noda]a «TITANIKA» PĒDAS
Ipolits Matvejevičs pa ieradumam pamodās pusastoņos, noteica «gut morgen» un devās pie mazgājamā trauka. Viņš mazgājās ar baudu: sprauslāja, šņaukājās un purināja galvu, lai pasargātos no ūdens, kas tecēja ausīs. Slaucīties bija patīkami, taču, atņēmis dvieli no sejas, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka tas nosmērēts ar radikali melno krāsu, ar kuru kopš aizvakardienas bija nokrāsotas viņa horizontālās ūsas. Ipolita Matvejiča sirds vai pamira. Viņš paķēra savu kabatas spogulīti. Tanī atspoguļojās lieļs deguns un kreisā ūsa zaļa kā jauna zālīte. Ipolits Matvejevičs steigšus pavirzīja spogulīti pa labi. Labā ūsa arī bija tada paša riebīgā krāsā. Noliecis galvu, it kā grasīdamies sabadīt spogulīti, nelaimīgais ieraudzīja, ka radikali melnā krāsa vel dominēja tikai pašā pakausī, bet malas ieskāva tā pati zaļaina apmale.
Visa Ipolita Matvejeviča būtne izgrūda tik skaļu noputu, ka Ostaps Benders atvēra acis.
— Jūs esat prātā jucis! — Benders iesaucās un tūlīt atkal aizvēra miegainos plakstus.