Bet gals, kas visam pienāk, pienāca arī šīm ciešanām.
— Kārtībā. Sēde turpinās! Cilvēkus ar vājiem nerviem lūdzam neskatīties! Tagad jūs esat līdzīgs Boborikinam, pazīstamajam kupleju autoram.
Ipolits Matvejevičs nopurināja riebīgās pinkas, kuras vēl tik nesen bija skaistas sirmu matu cirtas, nomazgājās un, juzdams, ka visa galva spēcīgi sūrst, šodien vai simto reizi ielūkojās spogulī. Redzētais viņam pēkšņi iepatikās. Ipolitam pretī raudzījas ciešanās izmocīta* bet diezgan jauna, bez angažementa palikuša aktiera seja.
— Uz priekšu trauc, jau taure sauc! — iesaucās Ostaps.
— Es — pa karstām pēdām uz dzīvokļu daļu vai, pareizāk, uz to māju, kur kādreiz bija dzīvokļu daļa, bet jūs — pie vecenēm!
— Es nevaru, — sacīja Ipolits Matvejevičs, — man būs ļoti smagi ieiet paša mājā.
— Ak jā! .. . Satraucošs notikums! Barons trimdinieks! Labi. Ejiet uz dzīvokļu daļu, bet šeit pastrādāšu es. Sapulcēšanās vieta — sētnieka istabā. Parade aller!
VIII nodala KAUNĪGAIS ZAGLĒNS
Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalidu nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa būtība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kaunējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samulsuma, kauna un neveiklības sārtums. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — Aleksandru Jakov- ļevnu. Viņš viņu sauca par Sašchenu, viņa viņu par Aļchenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevičs.
Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vispār. Iepriekšējo par rupju izturēšanos pret audzēknēm atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļchens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Koncentrējot darba dienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pensionārēm izturējās sevišķi laipni, izvezdams namā svarīgas reformas un jauninājumus.
Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas smagās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā. Šeit oda pēc piedegušas biezputras. No augšējām telpām atskanēja balsu jūklis, kas atgādināja kareivju ierindā uzsauktu «urā». Neviena nebija, un neviens arī nenāca. Uz augšu veda divi ozolkoka kāpņu posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad tur atradās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kuri agrāk piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.
«Indiāņu virsaitis tomēr dzīvojis banalā greznībā,» Ostaps domāja, kāpdams augšā.
Jau pirmajā gaišajā un plašajā istabā sēdēja pulciņš sirmu vecenīšu, ģērbušās vislētākā pelēcīgā tualdenora auduma kleitas.
došo vīrieti, vecenes dziedaja:
Atskan zvaniņu šķindas iz tāles, Tā ir mīļotā trijjūga balss. Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirkstošs sniegpārslu pllvuris palss!…
Kora diriģents pelēkā tolstojietī no tā paša tualdenora un tualdenora biksēs ar abām rokām sita takti un, grozīdamies apkārt, uzsauca:
— Diskanti, klusāk! Kokuškina, ne tik spēcīgi!
Viņš ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpināja diriģēt. Koris ar pūlēm apslāpēti noskandēja:
Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-rum …
— Sakiet: kur šeit varētu sastapt saimniecības pārzini? — Ostaps vaicāja, izmantodams pirmo pauzi.
— Bet ko jūs gribējāt, biedri?
Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi jautāja:
— Vai tautas dziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdzēsības apsardzes inspektors.
Saimniecības pārzinis nokaunējās.
— Jā, jā, — viņš mulsdams sacīja, — jūs esat ieradies īsta reizē. Es pat ziņojumu gatavojos rakstīt.
— Jums nav ko uztraukties, — Ostaps augstsirdīgi teica, — es pats uzrakstīšu ziņojumu. Nu, sāksim apskatīt telpas.
Aļchens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecenes sīkiem, mundriem solīšiem izklīda.
— Lūdzu, sekojiet man, — aicināja saimniecības pārzinis.
Pirms devās tālāk, Ostaps ar acīm nopētīja pirmās istabas
mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vienam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds «Koļa») un sarkanbrūns harmonijs.
— Vai šajā istabā primusus nededzina? Pagaidu krāsnis vai kaut ko līdzīgu neizmantojat?
— Nē, nē, šeit mums nodarbojas pulciņi: koris, dramatiskais, tēlojošās mākslas un mūzikas pulciņš …
Pateicis vārdu «mūzikas», Aleksandrs Jakovļevičs nosarka Sākumā iekvēlojās zods, pēc tam piere un vaigi. Aļchens ļoti kaunējās. Viņš jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumentus. Tā kā tā veceņu vājās plaušas varēja no tiem izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi redzēt tādu milzumu metālā tik nožēlojamā stāvoklī. Aļchens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņam bija ļoti kauns.
Pie sienas, izstiepies no loga līdz logam, karājās lozungs, uzrakstīts ar baltiem burtiem uz pelēcīga tualdenora gabala:
«Pūtēju orķestris ir ceļš uz kolektivu daiļradi.»
— Ļoti labi, — Ostaps sacīja, — pašdarbības pulciņu nodarbības istabai no ugunsdrošības viedokļa nekādas briesmas nedraud. Iesim tālāk.
Atri izstaigājot Vorobjaņinova savrupmājas priekšējās istabas, Ostaps nekur nemanīja riekstu koka krēslu ar izliektām kājiņām, apvilktu ar gaišu, puķainu angļu katunu. Uz gludajām marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalidu nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam enerģiski jautādams: «Vai dūmvadus regulāri tīra? Krāsnis kārtībā?» Un, saņēmis izsmeļošas atbildes, devās tālāk.