Ugunsdzēsības apsardzes inspektors cītīgi meklēja maja kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdrošs, bet šai ziņā viss bija kārtībā Toties meklēšana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamistabās. Viņam parādoties, vecenes piecēlās un zemu klanījas. Šeit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu spalva segām, kurām vienā pusē fabrikā bija ieausts vārds «Kājas». Zem gultām stāvēja lādītes, kuras pēc Aleksandra Jakovļeviča iniciati- vas, kurš mīlēja militāru kārtību, bija izvilktas ārā tieši par vienu trešo daļu.
Namā Nr. 2 itin viss pārsteidza aci ar savu pārliecīgo pieticību: ir no Aleksandra, tagadējā Proletārisko sestdiennieku bul- vara atvestie soli, kas šeit pārstāvēja mēbeles, ir petrolejas kaķ- acītes, ir pašas segas ar atbaidošo vārdu «Kājas». Un vienīgais, kas šai mājā bija ierīkots stipri un grezni, bija durvju atsperes
Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļeviča kaislība. Ieguldījis milzīgu darbu, viņš apgādāja visas durvis bez izņēmuma ar visdažādāko sistēmu un fasonu atsperēm. Seit bija visvienkāršākās stieņveidīgās atsperes. Bija pneimatiskās .atsperes ar cilindriskiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem skrošu atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sarežģītas konstrukcijas atsperes, ka sociālās nodrošināšanas nodaļas atslēdznieks izbrīnījies tikai šūpoja galvu. Visiem šiem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis aizcirtās ar tādu sparu kā peļu slazdu durtiņas. No mechanismu darba drebēja visa māja. Vecenes, žēli pīkstēdamas, glābās no uzbrūkošajām durvīm, taču izbēgt izdevās ne vienmēr. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no.augšas, dobji ķērkdami, jau laidās lejā pretsvari, aizšaudamies garām deniņiem kā lode.
Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, durvis salutēja ar šausmīgiem dārdiem.
Aiz visas -šīs dzimtbūtnieciskās dižmanības nekas nepalika apslēpts — krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vietas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur lielā veļas katlā vārījās biezputra, kuras smaku lielais kombinators bija jutis jau vestibila Ostaps paostīja gaisu un sacīja:
— Vai mašīneļļā vārāt, vai?
— Jānudien, tīrā sviestā! — Aļchens sacīja, sarkdams līdz asarām. — Mēs fermā pērkam.
Viņam bija ļoti kauns.
— Starp citu, tas nav uguns nedroši, — piezīmeja Ostaps
Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai ķeblītis, uz kura sēdēja
pavārs tualdenora priekšautā un cepurē.^
— Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēka krāsa, ja, un arī logu aizkari tādi paši, tie derētu tikai logu slaucīšanai?
Kautrīgais Aļchens vēl vairāk nodūra galvu.
— Kreditus nepiešķir pietiekamā daudzumā.
Viņš izjuta riebumu pats pret sevi.
Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja:
— Uz ugunsdrošību, kuru es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.
Aļchens nobijās.
— Pret ugunsgrēku, — viņš pavēstīja, — mēs esam spēruši visus soļus. Ir pat ugunsslāpētājs «Eklers».
Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamos kambarišos, negribīgi gāja pie ugunsslāpētāja. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priekšmets, kam bija kāds sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevišķi ērcīgu.
— Utenī pirkāt?
Un, nesagaidījis kā zibens spēriena ķertā Aleksandra Jakov- ļeviča atbildi, noņēma «Ekleru» no sarūsējušās naglas, nebrīdinādams sasita kapseli un ātri pagrieza konusu uz augšu. Bet gaidītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku šņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju «Lai slavēts mūsu kungs Cionā».
— Nu, protams, utenī, — Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja ugunsslāpētāju agrākajā vietā, kur tas turpināja dziedāt.
Šņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.
«Kur tas krēsls varētu būt?» Ostaps domāja. «Man tas sāk krist uz nerviem.» Un viņš nolēma nepamest tualdenora pili tik ilgi, kamēr viss būs noskaidrots.
Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēniņiem, iedziļinādamies visos pretugunsgrēku aizsardzības sīkumos un dūmvadu izvietojumā, Stargorodas sociālās nodrošināšanas otrā invalidu namā ritēja ierastā, ikdienišķā dzīve.
Pusdienas bija gatavas. Piedegušās biezputras smaka manāmi pastiprinājās un pārspēja visas pārējās skābās smakas, kas piemita mājai. Gaiteņos atskanēja soļu švīka. Vecenes, abās rokās saņēmušas, nesa skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iznāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, kurus bija sacerējis personīgi pats Aleksandrs Jakovļevičs un mākslinieciski uzzīmējusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija šādi:
«BARĪBA IR VESELĪBAS AVOTS» «VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅĀ GAĻAS» «RŪPĪGI SAKOŠĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI» un
«GAĻA IR KAITĪGA»
Visi šie svētie vārdi vecenēm atsauca atmiņā vēl pirms revolūcijas zaudētos zobus, olas, kas bija pazudušas apmēram tanī pašā laikā, gaļu, kas tauku ziņā atpaliek no olām, un varbūt ari sabiedrību, kurai viņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sakošļājot barību.
Bez vecenēm pie galda sēdēja Izidors Jakovļevičs, Afanasijs Jakovļevičs, Kirils Jakovļevičs, Oļegs Jakovļevičs un Paša Emil- jevičs. Ne pēc vecuma, ne dzimuma šie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodrošināšanas mērķiem, toties četri Jakovļeviči bija Aļ- chena jaunākie brāļi, bet Paša Emiljevičs — Aleksandras Jakov- ļevnas māsasdēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam Pašam Emiljevičam bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi sociālās nodrošināšanas namā par kaut ko nenormālu. Viņi dzīvoja namā ar vecenīšu tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas ar segām, uz kurām lepojās uzraksts «Kājas», tērpās viņi tāpat kā vecenes peļu krāsas tualdenorā, bet, pateicoties jaunībai un spēkam, jaunekļi ēda labāk nekā iemītnieces. Viņi šeit zaga visu, ko nebija paspējis nozagt Aļchens. Paša Emiljevičs varēja vienā rāvienā notiesāt divus kilogramus reņģu, ko ari vienreiz izdarīja, atstādams visu namu bez pusdienām.