Vecenes vēl nebija paguvušas pamatīgi nogaršot biezputru, kad Jakovļeviči kopā ar Emiljeviču, notiesājuši savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagiemojamu.
Pusdienas turpinājās. Vecenes brēkāja:
— Tagad pierīsies, sāks dziesmas klaigāt!
— Un Paša Emiljevičs šorīt pārdeva krēslu no sarkanā stūrīša. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.
— Redzēsiet, šodien pārnāks piedzēries . ..
Sai brīdī iemītnieču sarunu pārtrauca skaļš šņāciens, kas pārspēja pat ugunsslāpētāja dziedāšanu, un neizteiksmīga balss iesāka:
— … gudrojums . . .
Vecenes, salīkušas un nepagriezdamās pret skaļruni, kas stāvēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, turpināja ēst, cerēdamas, ka viņām paies secen šis kauss. Bet skaļrunis mundri turpināja:
— Viņakrrrahhh sakarar . . . vērtīgs izgudrojums. Murman- skas dzelzceļa ceļu meistars biedrs Sokuckis, —■ Samara, Orla, Kleopatra, Ustina, Caricina, Klementijs, Ifigenija, Samara, — So-kuc-kis . . .
Taure sēkdama ievilka gaisu un aizsmakušā balsī atjaunoja raidījumu:
— … Izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls, —- Darja, Oņega, Raimonds..
Vecenes kā pelēkas pīles aizklumpačoja uz savām istabām. Taure, palēkdamās no iekšēja sprieguma, turpināja klaigāt tukšā istabā:
— .. . Bet tagad paklausieties Novgorodas častuškas.
Tālu tālu pašā zemes centrā kāds pieskārās balalaikas stīgām, un melnzemes Batistīni iedziedājās:
Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja — Tūlīt ar pagalam bija . . .
Zemes centrā šīs častuškas radīja vētrainu darbību. Taurē atskanēja šausmīga krākšana. Tie vai nu bija pērkoņdārdīgi aplausi, vai arī bija sākuši darboties pazemes vulkāni.
Pa to laiku sadrūmušais ugunsdrošības inspektors atmuguriski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuvē, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tieši no mucas ar rokām ķeselēja ārā skābus kāpostus un čammāja pilnām mutēm. Viņi ēda klusēdami. Vienīgi Paša Emiljevičs kā gardēdis grozīja galvu un, slaucīdams no ūsām kāpostu sulas lāses, ar pūlēm izdvesa:
— Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā.
— Vai tā ir jauna vecenīšu partija? — Ostaps jautāja.
— Tie ir bāreņi, — Aļchens atbildēja, ar plecu bīdīdams inspektoru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāreņiem ar dūri.
— Vai tie ir Pievolgas bērni?
Aļchens apjuka.
— Cariskā režima smagais mantojums?
Aļchens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas mantojums ir.
—• Abu dzimumu kopēja audzināšana pēc kompleksās metodes?
Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevičs nekavējoties uzaicināja ugunsdzēsības inspektoru iebaudīt pusdienas, ko dievs devis.
Tai dienā Aleksandram Jakovļevičam pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, mājās ietaisītas sēnītes, siļķu sacepumu, Ukrainas boršču ar pirmās šķiras gaļu, vistu ar rīsiem un žāvētu ābolu kompotu.
— Sašchen, — sacīja Aleksandrs Jakovļevičs, — iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdzēsības.
Ostaps iznesīgi paklanījās mājas saimniecei un pateica viņai tik garu un divdomīgu komplimentu, ka nevarēja pat nobeigt. Sašchena — solida auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojaja pusvaigubārda ā la Nicolas, klusu iesmējās un sadzēra ar vīriešiem.
—- Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! — Ostaps uzsauca.
Pusdienas pagāja jautri, un tikai pie kompota Ostaps atcerējās sava apmeklējuma mērķi.
— Kāpēc, — viņš jautāja, -— jūsu kefira iestādē tik nabadzīgs inventārs?
— Eita nu, — Aļchens uztraucās, — bet harmonijs?
— Zinu, zinu, vox humanum. Bet pasēdēt pie jums ar baudu pilnīgi nav iespējams. Ir tikai parku krāģi.
— Sarkanajā stūrītī ir krēsls, — Aļchens apvainojās, — angļu krēsls. Stāsta, tas esot saglabājies vēl no vecās iekārtas laikiem.
— Bet es, starp citu, neesmu redzējis jūsu sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdrošību? Viss kārtībā? Vajadzēs paskatīties.
— Laipni lūdzam.
Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devās dienesta darīšanās.
Sarkanajā stūrītī primusus nededzināja, pagaidu krāšņu nebija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Aļchenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Metās meklēt krēslu. Ielūkojās zem gultām un soliem, diez kāpēc atbīdīja harmoniju, centās izzināt no vecenītēm, kuras piesardzīgi šķielēja uz Pašu Emiljeviču, bet krēslu tā arī neatrada. Paša Emiljevičs krēsla meklēšanai nodevās ar lielu aizrautību. Visi jau bija nomierinājušies, bet Paša Emiljevičs vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūkojās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja:
— Kur tas varētu būt? Šodien tas vēl bija, es to redzēju pats savām acīm! Vienkārši smieklīgi.
— Bēdīgi, skuķiši, — ledainā balsī sacīja Ostaps.
— Tas ir vienkārši smieklīgi! — nekaunīgi atkārtoja Paša Emiljevičs.
Pēkšņi visu laiku dziedošais ugunsslāpētājs «Eklers» uzņēma pašu augstāko fā, ko spēj vienīgi republikas Tautas māksliniece Ņeždanova, tad uz mirkli apklusa un iebrēkdamies izmeta pirmo putu strūklu, kas aplaistīja griestus un notrieca pavāram no galvas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmā_s strūklas ugunsslāpētājs izlaida otru strūklu tualdenora krāsā, kas notrieca no kajam nepilngadīgo Izidoru Jakovļeviču. Tagad «Eklers» strādāja bez pārtraukuma.