Tādās domās iegrimis, viņš nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. Šai vietā viņu pārņēma bērnišķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvīgās mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevičs gaidīdams pat apstājās. Bet paziņa nenāca. Vispirms aiz stūra parādījās stiklinieks ar Bērna stiklu kasti un kapara krāsas ķites piku. No stūra iznāca frants ziemišķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Aiz viņa izskrēja bērni, pirmās pakāpes skolas skolnieki ar siksniņās iesietām gra- matām.
Pēkšņi Ipolits Matvejevičs sajuta karstumu delnās un vēsumu vedera. Tieši viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu kā violončellu. Ipolits Matvejevičs, kam negaidīti piemetās žagošanās, ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.
Jā! Tas bija Gambsa krēsls, pārvilkts ar revolūcijas vētrās nomelnējušu, puķainu angļu katunu, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājiņām. Ipolits Matvejevičs jutās tā, it kā viņam kāds būtu izšāvis pie auss.
— Uzasinu nažus, šķēres, bārdas nažus! — tuvumā iesaucās baritonisks bass.
Un tūlīt atskanēja smalka atbalss:
— Lodē, izlabo! . . .
— Maskavas avīze «Izvestija», žurnāls «Smechač», «Kras- naja Ņiva»! . . .
Kaut kur augšā nošķindēja izsists stikls. Rībinādama pilsētu, aizbrauca Dzirnavu celtniecības kravas automašīna. Iesvilpās milicis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Laiku nedrīkstēja zaudēt.
Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevičs uzbruka nekrietnajam svešiniekam un klusēdams parāva krēslu uz savu pusi. Svešinieks rāva krēslu atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevičs, ar kreiso roku turēdamies pie kājiņas, ar varu atlieca svešinieka resnos pirkstus no krēsla.
— Laupa, — čukstot sacīja svešinieks, vēl ciešāk turēdamies pie krēsla.
— Atļaujiet, atļaujiet, — šļupstēja Ipolits Matvejevičs, turpinādams atlipināt svešinieka pirkstus.
Apkārt lasījās ļaudis. Cilvēki trīs jau stāvēja tuvumā, ar visdzīvāko interesi sekodami konfliktam.
Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, taču neizlaizdami krēslu no sīkstajām rokām, ātri devās uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.
«Ko tas nozīmē?» izmisīgi domāja Ipolits Matvejevičs.
Ko domāja svešinieks, nevarēja saprast, bet viņa gaita bija ļoti noteikta.
Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzījuši nomaļā sķērsieliņa ar šķembām un celtniecības materialiem nobērtu tukšu laukumu, kā pēc komandas nogriezās turp. Seit Ipolita Matvejeviča spēki četrkāršojās.
— Atļaujiet taču! — viņš nekautrēdamies iekliedzās.
— Palīgā! — tikko dzirdami izdvesa svešinieks.
Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka* viens otru spārdīt ar kājām. Svešinieka zābaki bija apkalti, un Ipolitam Matvejevičam sākumā klājās diezgan plāni. Bet viņš drīz piemērojās un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā krakov- jaku dejodams, izvairījās no pretinieka triecieniem, un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt viņam neizdevās, jo traucēja krēsls, toties viņš iegāza pa pretinieka ceļa skriemeli, un tagad svešinieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.
— Ak kungs! — iečukstējās svešinieks.
Tagad Ipolits Matvejevičs pazina, ka svešinieks, kas visnekrietnākā kārtā nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Flora un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs.
Ipolits Matvejevičs apstulba.
— Ko es redzu! — viņš iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļā.
Svētais tēvs Vostrikovs kļuva violets un pēdīgi arī atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupušiem ķieģeļiem.
— Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevič? — cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.
— Bet kur jūsu cirtas? Jums taču bija cirtas?
Ipolita Matvejeviča vārdos skanēja neizsakāma nicināšana. Viņš apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un devās prom. Bet svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, nejāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt. Iekliedzies: «Nē, esiet tik laipns!» — viņš atkal pieķērās krēslam. Atjaunojās pirmā pozi- cija. Pretinieki stāvēja, ieķērušies krēsla kājiņās, un kā kaķi vai bokseri mēroja viens otru ar skatieniem, paiedamies no vienas puses uz otru.
Sirdi mokošā pauze ilga veselu minūti.
— Tad tāds jūs esat, svētais tēv, — Ipolits Matvejevičs grieza zobus, — dzenaties pēc mana īpašuma?
Pie šiem vārdiem Ipolits Matvejevičs spēra svētajam tēvam pa gurnu.
Svētais tēvs izmanījās un nikni iebelza ar kāju muižniecības vadonim pa cirksni, tā ka tas saliecās līkumā.
— Tas nav jūsu īpašums.
— Bet kā tad?
— Nav jūsu.
— Bet kā tad?
— Nav jūsu, nav jūsu.
— Bet kā tad, kā?
— Nav jūsu.
Tā šņākdami, viņi nikni raustīja krēslu un spārdījās.
— Bet kā īpašums tad tas ir? — spalgi kliedza muižniecības vadonis, trāpīdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.
Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri sacīja:
— Tas ir nacionalizēts īpašums.
— Nacionalizēts?
— Jā, jā gan, nacionalizēts.
Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda.
— Kas nacionalizēja?
— Padomju vara' Padomju vara!
— Kāda vara?
— Darbaļaužu vara.
— A-h-ā! — stingdams dvesa Ipolits Matvejevičs. — Strādnieku un zemnieku vara?
— Jā-ā-ā!