Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas.
Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas,, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem viņa komercpasākumu bankrotiem un no ilgstošas alkoholisku dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunīs.
— Lai godināts dārgais viesis! — viņš ātri nobēra, ieraudzījis Ipolitu Matvejeviču. — Labu rītu!
Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora platmali.
— Kā sievasmātei ar veselību, atļaujiet pavaicāt?
— Mr^nr-mr, — nenoteikti noburkšķēja Ipolits Matvejevičs un, taisnos plecus paraustījis, gāja tālāk.
— Nu, lai dievs dod veselībiņu, — vīlies noteica Bezenčuks, — zaudējumus vien ciešam, kaut viņu jupis! Un atkal, sakrustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.
Pie apbedīšanas biroja «Nimfa» vārtiem Ipolitu Matvejeviču atkal aizkavēja.
«Nimfai» bija trīs īpašnieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipoli- tam Matvejevičam un korī apvaicājās par sievasmātes veselību.
— Vesela, vesela, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, — kas šai lēksies! Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem. Tāds sapnis parādījies.
Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās.
Visas šīs sarunas aizkavēja Ipolitu Matvejeviču, un viņš pretēji ieradumam atnāca darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!», rādīja piecas minūtes uz desmitiem.
Ipolitu Matvejeviču lielā auguma un jo sevišķi ūsu dēļ darbā bija iedēvējuši par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.
Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas pareizā virzienā (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, mazliet paceldamies pāri saviem trim darba biedriem. Ipolits Matvejevičs nebaidījās no hemoroidiem, viņš baidījās izsēdēt bikses un tāpēc lietoja zilo filcu.
Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijās kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki — vīrietis un sieviete. Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī atmosfēra — alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi elsoja, bet it sevišķi bargais plakats «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!». Un, kaut gan vīrietis svārkos savu vajadzību vēl nemaz nebija minējis, taču viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, kuras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievērojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs. Ipolits Matvejevičs arī saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka tā neaizbēgs, un tāpēc, atvēris ātršuvēju Nr. 2 un saraucis pieri, iegrima papīru lasīšanā. Jaunava ar spīdošu, melnu lentu apšūtā garā žaketē sačukstējās ar vīrieti un, no kauna sarkdama, lēnām tuvojās Ipolitam Matvejevičam.
— Biedri, — viņa sacīja, — kur te varētu …
Vīrietis svārkos atviegloti nopūtās un, pašam pilnīgi negaidot, iesaucās:
— Salaulāties?
Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz barjeru, aiz kuras stāvēja jaunais pāris.
— Dzimšana? Miršana?
— Salaulāties, — atkārtoja vīrietis svārkos un samulsis paskatījās apkārt.
Jaunava iespurdzās. Viss gāja kā pa taukiem. Ipolits Matvejevičs ar burvju mākslinieka veiklību ķērās pie darba. Vecīgā rokrakstā biezās grāmatās ierakstīja jaunlaulājamo vārdus, stingri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava izskrēja pagalmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveidīgiem spiedogiem un, piecēlies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits'Matvejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās savā lieliskajā augumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (savā laikā viņš valkāja korseti). Plata, dzeltena saules strēle mirgoja uz viņa pleciem kā zelta uzpleči. Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Bikonkavie pensneja stikli izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja kā jēriņi.
— Jaunie cilvēki, — svinīgi sacīja Ipolits Matvejevičs, — atļaujiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar došanos likumīgā laulībā. Ļoti ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem. Ļoti ļo-oti patīkami!
Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulātajiem rokas, apsēdās un ļoti apmierināts pats ar sevi turpināja lasīt ātršuvēja Nr. 2 papīrus.
Kalpotāji pie blakus galda nolīka pār tintnīcām.
Darba diena ritēja savā mierīgajā gaitā. Neviens netraucēja
miršanas un laulību reģistrācijās galdu. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, izklīda pa savām mājām. Tieši dienas vidū kooperativā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliskā čīkstēšana un motora sprauslošana. No biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslošana pastiprinājās. Drīz cauri dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1 kontūras, tam bija niecīgs radiators, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, ķepurodamies dubļos, šķērsoja Staropanskas laukumu un līgodamies izgaisa kodīgajos dūmos. Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, komentēdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pārgāja meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai kāds nav miris.