— Hm-m-m! . . . Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat partijnieks?
— V-varbūt!
Te Ipolits Matvejevičs vairs neizturēja un, izsaukdamies: «Varbūt!» — sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva Ipolitam Matvejevičam sejā un arī trāpīja. Siekalas nevarēja noslaucīt: rokas bija aizņemtas. Ipolits Matvejevičs izdvesa čīkstoņu kā virinātas durvis un no visa spēka pagrūda ienaidnieku ar krēslu. Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsušos Vorobjaņinovu. Cīņa turpinājās parterī.
Pēkšņi nokrakšķēja un reizē atlūza abas priekšējās kājiņas. Aizmirsuši viens otru, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dārgumu glabātavu. Plīsdams skumīgi kā kaija novaidējās puķainais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Dārgumu glabātavas meklētāji plēsa nost mašu kopā ar misiņa podziņām un, rakņādamies starp atsperēm, iegremdēja pirkstus vilnas popējumā. Skartās atsperes dziedāja. Pēc piecām minūtēm krēsls bija apgrauzts. No tā bija palikuši tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vējš pa laukumu dzenāja satrunējušu vilnu. Izliektās kājiņas mētājās bedrē. Briljantu nebija.
— Nu kā tad ir, vai atradāt? — aizelsdamies jautāja Ipolits Matvejevičs.
Svētais tēvs Fjodors, viscauri aplipis ar vilnas pinkām, elsa un klusēja.
— Jūs esat afērists! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Es jums, svēto tēv Fjodor, sadošu pa mūli.
— Rokas par īsām, — atbildēja svētais tēvs.
— Kur jūs tāds iesiet — viss vienās pūkās?
— Kas jums par daļu?
— Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs vienkārši esat zaglis!
— Es jums nekā neesmu nozadzis!
— Kā jūs to uzzinājāt? Izmantojāt savās interesēs grēksūdzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!
Ipolits Matvejevičs ar sašutuma pilnu «fui» pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas notikumu ielas un Jerofejeva šķērsielas stūra Vorobjaņinovs ieraudzīja savu kompanjonu. Techniskais direktors un koncesijas galvenais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, — viņam tīrīja kurpju ziemišķādas augšējo daļu ar kanarijkrāsas krēmu. Ipolits Matvejevičs pieskrēja pie viņa. Direktors bezrūpīgi dudināja «šīberi».
Agrāk visi dejoj tikai valcerus, Tagad visi dejo tikai šīberus …
— Nu, kas dzīvokļu daļā? — viņš lietišķi jautāja un tūlīt piemetināja: — Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat ļoti uztraukts, nomierinieties!
Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un aizvilka pa ielu. Visu, ko stāstīja uztrauktais Ipolits Matvejevičs, Ostaps noklausījās ar lielu uzmanību.
— Ahā! Neliela, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. Šorīt nopirkts par trim rubļiem.
— Nu pagaidiet taču . . .
Un Ipolits Matvejevičs pastāstīja galvenajam koncesionaram visas svētā tēva Fjodora nelietības.
Ostaps sadrūma.
— Draņķīga lieta, — viņš sacīja, — Leichtveisa ala. Noslēpumains konkurents. Mums viņam jāaizsteidzas priekšā, bet sadot pa mūli mēs vienmēr paspēsim.
Kamēr draugi alus bodē «Steņka Razins» iekoda un Ostaps uzzināja, kādā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kādas iestādes tur atrodas tagad, diena bija beigusies.
Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses sasala un sašķīda drumstalās, atsizdamās pret zemi. Dzertuvēs un restorānā «Fenikss» cēlās alus cena: bija iestājies vakars. Lielajā Puškina ielā iedegās elektriskās spuldzes, un, atgriezdamās mājās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinādama, garām aizgāja pionieru nodaļa.
Guberņas plānu komisijas tīģeri, Nīkas tēli un kobras noslēpumaini mirgoja mēness, gaismas pielietajā pilsētā.
Ejot mājā kopā ar pēkšņi apklusušo Ostapu, Ipolits Matvejevičs paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām. Viņa laikā šeit atradās guberņas zemstes valde, un pilsoņi ļoti lepojās ar kobrām, uzskatīdami tās par Stargorodas ievērības cienīgu vietu.
«Atradīšu,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, ielūkodamies ģipša Nīkā.
Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras priecīgi locījās, un Ipolita Matvejeviča sirds pildījās ar paļāvību.
X nodaļa ATSLĒDZNIEKS, PAPAGAILIS UN ZĪLĒTĀJA
Pereļešinskas šķērsielas māja Nr. 7 nepiederēja pie Stargorodas labākajām ēkām. Tās divi stāvi, būvēti Otrās impērijas stilā, bija greznoti ar aplupušiem lauvu purniem, kas ļoti atgādināja savā laikā slavenā rakstnieka Arčibaševa seju. Arčibaševa sejas bija tieši astoņas, tikpat, cik logu, kas iznāca uz šķērsielu. Sie lauvu purni bija novietojušies vidū virs logiem.
Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rakstura. Vienā pusē karājās gaiši zila izkārtne:
ODESAS KLIŅĢERI
Maskavas baranku artelis
Uz izkārtnes bija attēlots jauns cilvēks ar kaklasaiti, ģērbies īsās franču biksēs. Viņš paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnības ragu, no kura kā lavina vēlās ārā okera krāsas Maskavas baranki, kurus vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Un pie tam jaunais cilvēks saldkaisli smaidīja. Otrā pusē iesaiņošanas kantoris «Atrsaiņotājs» cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni un apaļiem zelta burtiem.
Neraugoties uz izkārtņu un apgrozības kapitala lielumu ievērojamu atšķirību, abi šie dažāda veida uzņēmumi nodarbojās ar vienu un to pašu pasākumu: spekulēja ar visāda veida manufak- turu — rupjvilnas, smalkvilnas, kokvilnas un, ja pa rokai gadī- jās labas krāsas vai puķots zīds, tad arī ar zīdu.
Izejot caur vārtiem, kas bija pielijuši ar tuneļa tumsu un tīdeni, un nogriežoties pa labi — pagalmā ar cementa aku, kļuva redzamas divas durvis bez lieveņiem, tās veda tieši akmeņiem bruģētajā pagalmā. Uz labajām durvīm bija pienaglota apsūbējusi vara plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem bija iegravēts: