v. M. POĻESOVS
Kreisajām bija piestiprināts bālgans skārds:
MODES un PLATMALES
Arī tā bija tikai izlikšanās.
Platmaļu un modes darbnīcā nebija ne tūka, ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieku stāju, ne arī veidņu krāšņām dāmu cepurēm. Visas šās greznības vietā trīsistabu dzīvoklī mājoja nevainojami balts papagailis sarkanās apakšbiksēs. Papagaili mocīja blusas, bet izsūdzēt savas bēdas viņš nevienam nevarēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un spļāva čaumalas uz grīdsegas pa torņveidīgā būra stienīšu starpām. Viņam trūka tikai ermoņiku un jaunu, čīkstošu kamašu, lai atgādinātu iereibušu privatamatnieku. Pie logiem, viļņojās tumšbrūni aizkari ar metala karekļiem. Dzīvoklī valdīja tumšbrūni toņi. Virs pianino tumšzaļā, pulētā ozolkoka rāmī zem stikla karājās Beklina gleznas «Miroņu sala» reprodukcija. Viens, stikla stūris jau sen bija nodrupis, un gleznas neapsegtā daļa bija tik ļoti mušu notraipīta, ka pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas notika šajā miroņu salas stūrī, — to uzzināt vairs nebija iespējams.
Guļamistabā uz gultas sēdēja pati saimniece un, ar elkoņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru rišeljē galdautu pārklātu galdiņu, lika kārtis. Viņai priekšā sēdēja atraitne Gricacu- jeva puķainā šallē.
— Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu mazāk par piecdesmit kapeikām neņemu, — saimniece sacīja.
Atraitne, nepazīdama šķēršļu savai vēlmei sameklēt jaunu vīru, piekrita maksāt noteikto cenu.
— Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, — vina žēlā balsī piebilda.
— Jums jāzīlē pēc kreiču dāmas.
Atraitne pretojās:
— Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma.
Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis.
Melnrakstā atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc dažam
minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatikšanas, un viņas sirdī mājoja kreiča kungs, ar kuru draudzējās kāravu dāma.
Tīrrakstā zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līnijas bija tīras, spēcīgas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija sniedzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patiesību, atraitnei vajadzēja nodzīvot līdz pastardienai. Prāta un mākslas līnijas deva tiesības cerēt, ka atraitne atmetīs tirdzniecību ar pārtikas precēm un dāvās cilvēcei nepārspētus šedevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabiedrisko zinātņu nozarē. Veneras pauguriņi atraitnei bija kā Mančžurijas sopkas un atklāja lieliskas mīlestības un maiguma rezerves.
To visu zīlētāja paskaidroja atraitnei, izmantodama vārdus un terminus, kādi pieņemti starp grafologiem, hieromantiem un zirgu mijējiem.
— Liels paldies jums, madamiņ, — sacīja atraitne, — tagad es zinu, kas ir kreiča kungs. Un kāravu dāma arī man joti labi pazīstama. Bet vai tas karalis vēl dabūnams?
—• Dabūnams, meitenīt, dabūnams.
Atraitne kā spārnos aizsoļoja uz mājām. Bet zīlētāja, iemetusi kārtis atvilktnē, nožāvājās, parādīja piecdesmitgadīgas sievietes muti un iegāja virtuvē. Tur viņa mazliet noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plīts «Grec», kā ķēkša noslaucīja rokas priekšautā, paņēma spaini, kuram vietām bija atlupusi emalja, un izgāja pagalmā pēc ūdens.
Viņa gāja pa pagalmu, smagi likdama plakanās pēdas. Viņas noļukušās krūtis laiski kuļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz galvas kā pirts slotiņa slējās iesirmu matu ērkuls. Viņa bija visai netīrīga vecene, uz visiem raudzījās ar aizdomām un mīlēja saldos ēdienus. Ja šo sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matvejevičs, viņš nekad tajā nebūtu pazinis Helenu Bouru, savu veco mīlestību, par kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot «uz skūpstiem aicinoša, visa tāda kairinoša». Pie akas ma- damu Bouru sveicināia kaimiņš Viktors Michailovičs Poļesovs, atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzina kannā. Poļeso- vam bija operas velna seja, kuru pirms laišanas uz skatuves rūpīgi nosmērē ar sodrējiem.
Sasveicinājušies kaimiņi sāka runāt par notikumu, kas nodarbināja visu Stargorodu.
•— Tik tālu nu ir nonākuši, — ironiski sacīja Pojesovs, — vakar visu pilsētu apskrēju, trīs astotdaļcollu vītņgriezi nevarēju dabūt. Nav un nav! Un vēl taisās tramvaja satiķsmi ierīkot.
Helena Staņislavovna, kurai par trīsastotdaļcollu vitņgriezi bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vinči vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kura domā, ka biezpienu iegūst no biezpiena pīrādziņiem, tomēr izteica līdzjūtību:
— Kas nu tagad par veikaliem! Tagad ir tikai rindas, bet veikalu nav. Un nosaukumi šiem veikaliem vienkārši šausmīgi. Stargiko! .. .
— Nē, ziniet, Helena Staņislavovna, tas vēl nav nekas!
Viņiem palikuši četri «Vispārējās Elektrības kompānijās» motori. Nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karoserijas ir īstas grabažas! . . . Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju Viss šķindēs vien . . . Tumsonība! Bet pārējie motori — charkoviešu darbs. Viscauri tikai valsts krāsaino metālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks. Es tos apskatīju . ..
Atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja spīdēja saulē. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Starp mechanizētnjiem maj- amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, Viktors Michailovičs Poļesovs bija pats neizmanīgākais un biežāk par citiem negaidīti iekrita. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku dedzīgā daba. Tas bija kvēls sliņķis. Viņš pastāvīgi meta dzirksteles. Personīgajā darbnīcā, kas atradās Pereļešinskas šķērsielas Nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusī pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja akmens šķūņa vidū, kakti bija piemētāti ar pārdurtām kamerām, saplēstiem • protektoriem «Treugoļņik», aprūsējušām, tik milzīgām atslēgām, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, gludām degvielu tvertnēm ar uzrakstiem «Indian» un «lVanderer», bērnu atsperu ratiņiem, uz mūžu apklusušu dinamo mašīnu, satrūdējušām jēlāda? siksnām, eļļas piesūcinātām pakulām, noberztu smilšpapīru, austriešu durkli un veselu kaudzi salauztu, saliektu un saspiestu lūžņu. Pasūtītāji nevarēja sastapt Viktoru Michailoviču. Viktors Michailovičs jau kaut kur rosijās. Kad gan lai viņš strādātu. Viņš nevarēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca smagais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz muguras, nievājoši vēroja ormaņa darbību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.