Darba diena tuvojās beigām. Tepat kaimiņos dzelteni un balti krāsotajā zvanu tornī pilnā sparā iešķindējās zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie paplosījās virs laukuma un aizlaidās. Vakara debesis zaļgani blāzmoja pār tukšo laukumu.
Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā jādzimst, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezās grāmatās. Un tikai nebija neviena nāves gadījuma, kas zārku taisītājiem draudēja ar nenovēršamu izputēšanu. Ipolits Matvejevičs nolika lietas, noslēpa atvilktnē filca spilventiņu, uzbužināja ar matu suku ūsas un, sapņodams par svelmaini karstu zupu, jau taisījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Bezenčuks.
— Lai godināts dārgais viesis, — pasmaidīja Ipolits Matvejevičs. — Ko labu pateiksi?
Un, kaut gan meistara mežonīgais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja.
— Nu? — jau stingrāk jautāja Ipolits Matvejevičs.
— «Nimfa», — kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece? — mīklaini ierunājās zārku meistars. — Vai tā var apmierināt pircēju? Zārks — cik tas kokmateriala vien prasa …
— Ko? — Ipolits Matvejevičs nesaprata.
— Nu tā pati «Nimfa» … Trīs ģimenes tur pārtiek no tirdzniecības vien. Viņiem vairs nav īsta materiala, un nostrādājurns sliktāks, arī bārkstis šķidras, kaut viņus jupis. Bet man — veca
firma. Dibināta tūkstoš deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, vienreizējs, iecienīts …
— Ko tu mels, vai prātā esi jucis, vai? — rāmi jautāja Ipolits Matvejevičs un virzījās uz izeju. —• Sajēgu ar saviem zārkiem esi zaudējis.
Bezenčuks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matvejeviču pa priekšu un pats sekoja tam pa pēdām, trīcēdams nepacietībā.
— Kad vēl bija «Laipni lūdzam», tad cita lieta. Viņu glazē- jumam neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pašā Tverā ne, kaut viņu jupis. Bet tagad, teikšu atklāti, par manu preci labākas nav. Un nemaz nemeklējiet.
Ipolits Matvejevičs nikni atskatījās, mirkli dusmīgi noraudzījās Bezenčukā un sāka iet mazliet ātrāk. Kaut gan darbā šodien nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās, taču viņš jutās visai riebīgi.
«Nimfas» trīs īpašnieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pašās pozās, kādās Ipolits Matvejevičs tos bija šorīt atstājis. Likās, kopš tā mirkļa viņi nav teikuši viens otram ne vārda, taču spilgti izteiktā pārmaiņa viņu sejās, noslēpumainā apmierinātība, kas neskaidri spīdēja viņu acīs, liecināja, ka tiem zināms kaut kas nozīmīgs.
Ieraugot savus komercienaidniekus, Bezenčuks izmisīgi atmeta ar roku, apstājās un čukstēja aizejošajam Vorobjaņinovam:
— Atdošu par trīsdesmit diviem rubulīšiem.
Ipolits Matvejevičs saviebās un pielika soli.
— Var arī uz kredita, — Bezenčuks piemetināja.
«Nimfas» trīs īpašnieki neteica nekā. Tie klusēdami sekoja
Vorobjaņinovam, ejot nepārtraukti cilāja savas naģenes un laipni klanījās.
Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevičs ātrāk nekā parasti ieskrēja lievenī, īgni noberzēja gar kāpnītēm dubļus un, sajuzdams stipru izsalkumu, iegāja
priekšnamā. Viņam pretī, smagi tusnīdams, no istabas iznāca Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku pacēlis talaru un nepievērsdams uzmanību Ipolitam Maīvejevičam, svētais tēvs Fjodors joza uz izeju.
Pēkšņi Ipolits Matvejevičs pamanīja pārāk lielu tīrību, jaunu, acīs krītošu nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā un sajuta kairinājumu degunā, ko radīja stiprā zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejeviču sagaidīja kaimiņiene, agronoma sieva Kuzņe- cova. Tā čukstēja un māja ar rokām:
— Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Neklaudziniet ar zābakiem.
— Es jau neklaudzinu, — padevīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs. — Bet kas tad noticis?
Kuzņecova madama saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otrās istabas durvīm:
— Ļoti stipra sirds lēkme.
Un, acīm redzot atkārtodama cita sacītus vārdus, kas tai iepa- tikušies ar savu nozīmīgumu, piemetināja:
— Nav izslēgts nāves gadījums. Es šodien visu dienu uz kājām. Atnāku šorīt pēc gaļas mašīnas, skatos — durvis vaļā, virtuvē nevienas dzīvas dvēseles un šinī istabā arī ne, nu, es nodomāju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuliču miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Milti tagad, pats zināt, ja laikā nenopirksi …
Kuzņecova madama vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dārdzību un par to, ka viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu guļam pie podiņu krāsns bez mazākām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atskanēja no blakus istabas, nebūtu sāpīgi ķēris Ipolita Matvejeviča dzirdi. Viņš ar viegli notirpušu roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.
II nodala MADAMAS PETUCHOVAS NAVE
Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakauša. Galvā tai bija spilgtas aprikožu krāsas aube; šī krāsa senāk — diezin kādā tur gadā bija modē, kad damas nesāja «šanteklerus» un tikko sāka dejot Argentinas tango.
Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, taču absolūti neko neizteica. Acis raudzījās griestos.