Sakāvis Italijas karaļa karaspēku, grafs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesinieti Vasiku. Pēterburga varoni sagaidīja ar ziediem un šampanieti. Grafs Aleksejs atkal iegrima bezrūpības baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grafa kariete drāzās pa Miljonu ielu^ tas aizmugurē neiztrūkstoši stāvēja abesinietis, radot garāmgājēju izbrīnu ar savu melno ādu un smuidro augumu.
Un pēkšņi viss beidzās. Grafs Aleksejs Bulānovs pazuda. Kņaze Beloruskaja-Baltijskaja, grafa pēdējā aizraušanās, nebija nomierināma. Grafa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pilnas ar minējumiem, detektivi rāvās melnās miesās. Bet viss bija veltīgi Grafa pēdas nebija sadzenamas.
Kad troksnis jau bija apklusis, no Averkija tuksneša pienāca vēstule, kas visu noskaidroja. Lieliskais grafs, aristokrātiskās
Petei burgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzivi Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Runāja, ka grafs-mūks nēsājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smalkiem franču edieniem, tagad pārtiek tikai no kartupeļu mizām. Izceļas dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grafam parādījusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazes Beloruskajas- Baltijskajas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaze ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas baumas. Gaidīja grafu atgriežamies. Gāja valodas, ka tas esot pārejošs prāta aptumsums uz reliģiska pamata. Apgalvoja, ka grafs bēdzis no parādiem. Tāpat vēstīja, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.
Bet patiesībā huzars bija aizgājis pie mūkiem, lai atklātu dzīves noslēpumu. Viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaze Baltijskaja iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesinietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.
Klosterī grafs Aleksejs Bulānovs, pieņēmis vārdu Jevpla, novārdzināja sevi ar lieliem varoņdarbiem. Viņš patiešām nēsāja važas, bet viņam likās, ka tas ir nepietiekami dzīves izzināšanai. Tad viņš sev izgudroja īpašu mūka formas tērpu: augstu mūka cenuri ar nokārušos nagu, kas aizsedza seju, un talaru, kas apgrūtināja kustības. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka valkāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās par maz. Lepnības ieņemts, viņš devās vientulība meža zemnīcā un sāka dzīvot ozola zārkā.
Klostera iemītnieki apbrīnoja eremita Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus atjaunoja ik pa rrīs mēnešiem reizi.
Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpla uzskatīja savu dzīvi par gudrības apdvestu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva neparasti viegli, domas risinājās kristaltīras. Viņš izprata dzīvi un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nevar.
Reiz viņš ar izbrīnu pamanīja, ka tai vietā, kur viņš veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nekā nebija ēdis četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca nepazīstams večuks vīzēs un sacīja, ka boļševiki mūkus izlikuši no klostera un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Askēts nesaprata večuku. Kluss un gaišu domu pārņemts, viņš gulēja zārkā un priecājās par dzīves izpratni. Vecais zemnieks turpināja nest sausiņus.
Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi.
Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis un tanī ienāca vairāki cilvēki, galvas pieliekuši. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņēmās aplūkot veci. Tie bija pieauguši cilvēki zābakos ar piešiem, milzīgās galifē biksēs un ar mauzeriem pulētās koka makstis. Vecais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi no zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un aizgāja, uzmanīgi aiz sevis aizvērdami durvis.
Laiks gāja. Dzīve askēta priekšā atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad eremits bija pilnīgi sapratis, ka viņa izzinībā viss ir skaidrs, viņš negaidot pamodās. Tas viņu izbrīnīja. Viņš naktī nekad nebija pamodies. Prātodams par to, kas viņu pamodinājis, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal pamodās, juzdams, ka stipri deg mugura. Sapratis šīs dedzināšanas cēloni, viņš centās aizmigt, bet nevarēja. Kaut kas viņu traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz rītam. Nākošā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš grozījās līdz rītam, klusi stenēdams un pašam nepamanot kasidams rokas. Dienā piecēlies, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa viņa drūmās gultas stūriem žigli tecēja ķiršu brūnās blaktis. Askētam apšķebināiās dūša.
Tajā pašā dienā atnāca ^ečuks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Padzirdējis lielā klusētāja runu, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, eremits ar trīcošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trīs dienām Jevpla mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Ari nākošajā dienā viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās pa gultu un skaļi lūdza dievu, bet lūgšanas palīdzēja vēl mazāk nekā petroleja.
Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms eremits atkal vērsās pie večuka. Otrais lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. Askēts lūdza atnest viņam no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Bet arī «Aragacs» nepalīdzēja. Blaktis vairojās neparasti atri. Askēta ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecu gadu gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmisīga dzīve. Zārks eremitam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar skaliņu. Blaktis mira, bet nepadevās.