Pēdīgi deva visu vajadzīgo, bet Treuchovs, pats aizbraucis uz gulšņu impregnēšanas rupnīcu, izbrāķēja 60% gulšņu. Čuguna daļas bija dobuļainas. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādāšana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bieži ieradās stacijas celtniecības laukumā ar vecu «fiatu», kas šķaudīja kā apaukstējies. Seit starp Gavriļinu un Treuchovu iedegās strīdi.
Kamēr būvēja un montēja staciju un depo, stargorodieši allaž palaida kādu jociņu.
«Stargorodas Pravdā» ar tramvaja jautājumu nodarbojās visai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rakstīja ar pseidonimu «Spara Rats». Ne mazāk kā trīs reizes ned jā Spara Rats deva lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. .Avīzes trešā lappuse, ko pārplūdināja rakstiņi ar skeptiskiem virsrakstiem: «Maz vēl jūtams klubu aromats», «Vājās vietas», «Pārbaude vajadzīga, bet kāds lai sakars ar spīdošiem panākumiem un garām rindām», «Labi un… slikti», «Par ko mis priecājamies un par ko ne», «Piespiest izglītības kaitniekus» un «I aiks izbeigt oapiru plūdus» — sāka'aplaimot lasitāius ar Spara Rata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem: «Kā ceļam, kā dzīvojam», «Gigants drīz strādās», «Pieticīgais celtnieks» un tālāk tādā pašā garā.
Treuchovs trīsēdams atvēra avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja možas rindas par savu personu:
… Ce|os augšā pa spārēm. Vējš šalc ausīs.
Augšā — viņš, šis neuzkrītošais mūsu varenās tramvaju stacijas celtnieks, šis pēc izskata kalsnais strup- degunis vienkāršā cepurē ar āmuriņiem.
Nāk prātā: «Kur krastā drūmi viļņi šalc, viņš stāja, lielu domu māts.»
Pieeju klāt. Ne mazākās vēsmiņas. Spāre nekustas.
Jautāju:
— Kā pildāt uzdevumu?
Celtnieka inženiera Treuchova neglītā seja atplauka …
Viņš paspiež man roku.
Viņš stāsta:
— Septiņdesmit procentu darba jau paveikts.
Raksts beidzās šādi:
Atvadoties viņš spiež man roku… Aiz manis dun spāres.
Strādnieki tekalē šurp un turp.
Kas var aizmirst šīs strādnieku celtnes kūsāšanu, šo mūsu celtnieka ļ neizskatīgo stāvu?
Spara Rats
Treuchovu paglāba vienīgi tas, ka avīžu lasīšanai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b. Spara Rata sacerējumus.
Reiz Treuchovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdomātu, dzēlīgu atsaukumu.
«Protams,» viņš rakstīia, «bultas ļ tikai tad, kad celtne taisās sabrukt,
var nosaukt par transmisijām, bet to Rakstīt par spārēm tāda garā ir tas
dara cilvēki, kas nekā nesaprot no pats, kes apgalvot, ka violončells
celtniecības. Un tāpēc es gribēju pie- dzemdē bērnus. Ņemiet vērā utt.» zīmēt b. Spara Ratam, ka spāre dun
Pēc tam nerimtīgais Princis celtn^ vairs nerādījās, bet sadzīves apraksti tāpat kā agrāk greznoja trešo lappusi, spilgti izcel- damies pelēcīgajā fonā: «Rūsē 15 000 rubļu», «Dzīvokļu sarežģī jumu kamo's», «Materiali raud» un «Kuriozi un asaras».
Celtniecība tuvojās nobeigumam. Sliedes metināja av termi ko paņēmienu, un tās stiepās bez atstarpēm no pašas stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.
Sākumā tramvaja atklāšanu gribēja pieskaņot Oktobra revolūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz «armaturu», laikā neiztaisīja vagonus. Atklāšanu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz šai dienai viss bija pilnīgi gatavs.
Koncesionari pastaigādamies kopā ar demonstrantiem nonāca līdz Gusiščai. Tur bija sapulcējusies visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītņu loki, plandījās karogi, vējš purināja lozungus. Jātnieku milicis aulēkšoja pakaļ pirmajam saldējuma pārdevējam, kas diezin kā bija iekļuvis tukšajā, tramvajnieku ielenktajā lokā. Starp depo diviem vārtiem pacēlās visai niecīga, vēl tukša tribine ar skaļruni. Tribinei tuvojās delegāti. Komunālās
saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plaušu spēku. Bungas atradās turpat zemē.
Pa depo gaišo zāli, kur stāvēja desmit gaišzili vagoni, sanumurēti no 701 līdz 710, slaistījās Maskavas korespondents pūkainā žokenē. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparats, kurā viņš bieži un nopietni ielūkojās. Korespondents meklēja galveno inženieri, lai uzdotu viņam dažus jautājumus par tramvaju būšanām. Lai gan apraksts par tramvaja atklāšanu, ieskaitot pat vēl nerunāto runu konspektus, korespondentam galvā jau bija gatavs, korespondents godīgi turpināja savus meklējumus, atrazdams, ka vienīgais trūkums ir tas, ka nav bufetes.
Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza sēkliņas, gaidīdams, kad palaidīs tramvaju.
Tribinē uzkāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Prin- • cis šļupstēdams pārmija dažus vārdus ar spalvas brāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinochronikas vīrus.
— Biedri! — sacīja Gavriļins. — Svinīgo mītiņu, veltītu Stargorodas tramvaja atklāšanai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.
Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kārtas nospēlēja «Internacionāli».
— Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! — Gavriļins uzsauca.
Dāņu Princis-Spara Rats un Maskavas viesis nesarunājušies pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās:
«Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas komunālās saimniecības priekšsēdētājs b. Gavriļins ar referātu. Pūlis sastinga uzmanibā.»
Abi korespondenti bija pilnīgi dažādi cilvēki. Maskavas korespondents bija neprecējies un jauns. Princis-Spara Rats bija lielas ģimenes apgādnieks, jau sen pārsniedzis ceturto gadu desmitu. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis mīlēja alu, Dāņu Spara Rats, izņemot degvīnu, neko citu ne mutē neņēma. Taču, neraugoties uz raksturu, vecuma, ieradumu un audzināšanas dažādību, savus iespaidus abi žurnālisti izteica vienās un tais pašās nodrāztajās, apnicīgajās, bana- lajās frāzēs. Viņu zīmuļi iešvīkstējās, un grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: «Svētku dienā Stargorodas ielas kļuvušas it kā platākas …»