- Vai pazīstama sieviete? — Ostaps lietišķi jautāja.
— M-jā, veca paziņa . ..
— Tad varbūt apciemosim viņu un iekodīsim vakariņas pie vecas paziņas? Es, piemēram, neprātīgi gribu rīt, bet visas bodes ir ciet.
— Varētu gan.
— Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais svešinieki
Un Viktors Michailovičs caur māju pagalmiem un ik bridi atskatīdamies, veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļešinskas šķērsielā.
XIV nodaļa «ZOBENA UN SPIĻARKLA SAVIENĪBA»
Kad sieviete kļūst vecāka, ar viņu var notikt daudz nepatikšanu: var izkrist zobi, nosirmot un :kļūt retāki mati, piemesties aizdusa, var uzbrukt korpulence, var pārvarēt galējs kalsnums, bet balss viņai nemainās. Tā paliek tāda pati, kāda bija viņai kā ģimnāzistei, līgavai vai jauna nebēdņa mīļākai.
Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Helena Staņislavovna jautāja: «Kas tur ir?» — Vorobjaņinovs notrīsēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati kā deviņdesmit devītajā gadā pirms Parizes izstādes atklāšanas. Taču, iegāji? istabā un gaismā miegdams acis, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka no bijušā skaistuma vairs nav palicis ne pedu.
— Kā jūs esat pārvērtusies! — viņš neviļus iesaucās.
Vecene metās viņam ap kaklu.
— Paldies, — viņa sacīja, -— es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsirdīgais bruņinieks. Es nevai- cāju, kālab jūs esat atbraucis no Parizes. Redziet, es neesmu ziņkārīga.
— Bet es nemaz neesmu atbraucis no Parizes, —- Vorobjaņinovs sacīja apjucis.
— Mēs ar kolegu ieradāmies no Berlines, — Ostaps izlaboja, saspiezdams Ipolita Matvejeviča elkoni,
- par to nav ieteicams skaļi runāt.
— Ak, cik es esmu laimīga, jūs
redzot! — zīlētājā iespiedzās. — Nāciet šeit, šajā istabā … Bet jūs, Viktor Michailovič, atvainojiet, vai jūs nepienāktu pēc pusstundas?
— Oho! — Ostaps iesaucās. — Pirmā tikšanās! Aizkustinošs brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jūs atļautu, viscēlais Viktor Michailovič, iet jums līdzi?
Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi aizgāja Poļesova dzīvoklī, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļešinskas šķērsielas Nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbušajam mājamatniekam vieniniekam fantasmagoriskas idejas ar dzimtenes glābšanas nokrāsu.
Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļautiņus gaužām gurdenus.
— Un vai jūs atceraties, Helena Staņislavovna? — sacīja Ipolits Matvejevičs.
— Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevič? — sacīja Helena Staņislavovna.
«Liekas, ir iestājies psicholoģiskais moments, lai ēstu vakariņas,» Ostaps nodomāja. Un, pārtraukdams Ipolitu Matvejeviču, kas atcerējās pilsētas valdes vēlēšanas, Ostaps sacīja:
— Berlīnē ir savāda ieraša: tur ēd tik vēlu, ka nevar saprast, kas tas ir — agras brokastis vai vēlas pusdienas.
Helena Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matvejeviča savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.
— Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! — Ostaps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitates pakāpei.
Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.
— Vai vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete?
Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.
— Kāds ir jūsu politiskais credo?
— Vienmēr ar jums! — Poļesovs jūsmīgi atbildēja.
— Jūs, es ceru, esat kirilovietis?
— Tieši tā.
Poļesovs izstiepās kā stīga.
— Krievija jūs neaizmirsīs! — Ostaps nobļāva.
Ipolits Matvejevičs, turēdams rokā saldu pīrādziņu, nesapratnē klausījās Ostapa vārdos, bet pārtraukt viņu nebija iespējams. Ostapu dīdīja nemiers. Lielais kombinators juta iedvesmu . un noreibumu pirms pamatīgas šantažas. Viņš staigāja pa istabu i kā pantera.
Tādā satrauktā stāvoklī viņu pārsteidza Helena Staņislavovna,"smagi stiepdama no virtuves patvāri. Ostaps galanti pieskrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.
— Madam, — viņš sacīja, — mēs esam laimīgi jūsu personā redzet…
Viņš nezināja, ko ir laimīgs redzēt Helenas Staņislavovnas personā. Vajadzēja atsākt no gala. No visiem cara režima lepnajiem izteicieniem prātā bija palicis tikai šāds «visžēlīgi labpatika pavēlēt». Bet tas nederēja. Tāpēc viņš lietišķi sacīja:
— Stingri slepeni! Valsts noslēpums!
Ostaps norādīja ar roku uz Vorobjaņinovu:
— Kas, pēc jūsu domām, ir šis varenais sirmgalvis? Nerunājiet, jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrātijās tēvs un persona, kas tuvu stāv ķeizaram.
Ipolits Matvejevičs piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņš neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders nekad velti netērē vārdus, klusēja. Poļesovu viss notiekošais ārkārtīgi saviļņoja. Viņš stāvēja, pastiepis zodu pret griestiem, tāda cilvēka pozā, kas gatavs soļot ceremonialmaršā. Helena Staņislavovna apsēdās uz krēsla, izbailēs raudzīdamās uz Ostapu.
— Vai mūsējo pilsētā daudz? — Ostaps tieši pavaicāja. — Kāds noskaņojums?
— Ja viss būtu tā, kā tas nav … — ieteicās Viktors Michailovičs un miglaini klāstīja savas bēdas. Tur bija ir nama Nr. 5 sētnieks, iedomīgais nekrietnelis, ir trīsastotdaļas collu vītņgriezis, ir tramvajs, ir citas lietas.
— Labi! — Ostaps nodārdināja. — Helena Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļaudīm, kurus ļaunais liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu paaicinat pie jums?
— Ko varētu paaicināt! Varbūt Maksimu Petroviču ar sievu?
— Bez sievas, — izlaboja Ostaps, — bez sievas! Jūs būsiet vienīgais patīkamais izņēmums. Ko vēl?
Apspriedē, kur darbīgi piedalījās arī Viktors Michailovičs, noskaidrojās, ka aicināt var to pašu Maksimu Petroviču Carušņi- kovu, bijušo pilsētas domnieku, bet pašreiz brīnišķīgā kaita pieskaitītu padomju darbinieku pulkam, «Atrsaiņotaja» saimnieku Djadjevu, Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas baranki» priekšsēdētāju Kisļarski un divus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, bet pilnīgi uzticamus.