— Tādā gadījumā lūdzu viņus tūlīt uzaicināt uz mazu apspriedi. Vislielākā slepenībā.
Tagad runāja Poļesovs:
— Es aizskriešu pie Maksima Petroviča, Nikeša un Vlada, bet jūs, Helena Staņislavovna, papūlieties un aizejiet uz «Ātrsaiņo- lāju» un pie Kisļarska.
Poļesovs aizdrāzās. Zīlētāja godbijīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un ari aizgāja.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Ipolits Matvejevičs.
— Tas nozīmē, — Ostaps atbildēja, — ka jūs esat atpalicis cilvēks.
— Kāpēc?
— Tāpat vien! Atvainojiet manu banaio jautājumu: cik jums ir naudas?
— Kādas naudas?
— Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.
— Trīsdesmit pieci rubļi.
— Un ar šo naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasākuma izdevumus?
Ipolits Matvejevičs klusēja.
— Ziniet ko, dārgais patron. Man šķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gigantu un personu, kas stāv tuvu ķeizaram.
— Kādēļ?
— Tadeļ, ka mums nepieciešams apgrozības kapitals. Rīt man kāzas. Es neesmu nekāds nabags. Es šai ievērojamā dienā gribu dzīrot.
— Kas tad man jādara? — Ipolits Matvejevičs dvesa.
— Jums jāklusē. Laiku pa laikam pieputiet vaigus, lai izskatītos cienīgāk.
— Bet tā taču ir . . . krāpšana.
— Kas to saka? Vai grafs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no cilvēka mutes, kurš vēl vakar taisījās naktī ielauzties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprātojiet! Klusējiet! Un neaizmirstiet piepūst vaigus.
— Kāpēc ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var taču denuncēt.
— Par to nerūpējieties. Kur sliktas šanses, tur es nemaz nezve- joju. Pasākumu noorganizēsim tā, ka neviens nekā nesapratīs. Labāk dzersim tēju.
Kamēr koncesionari dzēra un ēda, bet papagailis sprakšķināja saulpuķu čaumalas, dzīvoklī ienāca viesi.
Nikešs un Vlads atnāca reizē ar Poļesovu. Viktors Michailovičs neuzdrošinājās jaunos cilvēkus stādīt priekšā domas gigantam. Viņi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijās tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nikešs un Vlads bija pilnīgi nobrieduši nejēgas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu. Viņiem acīm redzot ļoti patika, ka paaicināti uz apspriedi.
Bijušais pilsētas domes loceklis Carušņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolita Matvejeviča roku un cieši raudzījās acīs.
Pilsētas ilggadīgie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, kamēr Ostaps tos vērīgi noskatīja. Devis viņiem iespēju izrunāties, Ostaps vērsās pie Carušņikova:
— Kādā pulkā jūs dienējāt?
Carušņikovs sastomījās.
— Es … es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, jo sabiedrība man allaž dāvājusi uzticību, un es tiku ievēlēts.
— Vai jūs esat muižnieks?
— Jā. Biju.
— Jūs, es ceru, tāds esat ari tagad? Tikai stipru garu! Būs nepieciešama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ārvalstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organizacija. Uzmanību!
Ostaps atšķīra Poļesovu no Nikeša un Vlada un ar īstu bardzību jautāja:
— Kādā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat muižnieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi pilnīgā slepenībā, tas ir, iemaksas organizacijai. Uzmanību!
Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās sliedēs. Kad Helena Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar «Atr- saiņotāja» īpašnieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kādā pulkā viņš dienējis, apsolīja aizrobežu atbalstu un organizācijās pilnīgu slepenību. «Atrsaiņotāja» īpašnieka pirmā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sazvērnieku dzīvokļa. Viņš savu firmu uzskatīja par pārāk solidu, lai ielaistos riskantā pasākumā. Bet, noskatījies Ostapa veiklo stāvu, viņš sāka šaubīties un apsvērt: «Bet ja nu pēkšņi! … Starp citu, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu mērci to liks galdā.»
Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantojušie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jaunumiem.
Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams muižnieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sarunas ar Ostapu tūlīt noskaidroja, kāds ir stāvoklis.
— Esiet stiprs garā, — Ostaps pamācoši sacīja.
Kisļarskis apsolījās.
— Jūs kā privātā kapitala pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.
Kisļarskis kļuva skumīgs.
— Vai jūs zināt, kas te sēž? — Ostaps jautāja, norādīdams uz Ipolitu Matvejeviču.
— Kā tad, — atbildēja Kisļarskis, — tas ir Vorobjaņinova kungs.
— Tas ir, — Ostaps sacīja, — domas gigants, krievu demokrātijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona.
«Labākajā gadījumā — divi gadi ar stingru izolāciju,» Kisļarskis nodomāja, sākdams trīcēt. «Kādēļ es šeit atnācu?»
— Zobena un spīļarkla slepenā savienība! — Ostaps draudoši nočukstēja.
«Desmit gadi,» Kisļarskim iešāvās prātā.
— Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir garas rokas!
«Es tev rādīšu, ķēms tāds,» Ostaps nodomāja. «Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi.»
Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl šodien viņš tik garšīgi un mierīgi bija pusdienojis, ēdis vistas šķilteri un buljonu ar riekstiņiem un neko nezināja par briesmīgo «zobena un spīļarkla savienību». Viņš palika: «garās rokas» uz viņu bija atstājušas nelabu iespaidu.