— Pilsoņi! — atklādams apspriedi, Ostaps sacīja. — Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums nestāstīšu par mūsu sanāksmes mērķi, — tas jums ir zināms. Svēts mērķis. Visās malās mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu plašās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums sniegt palīdzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citi iet ienesīgā peļņā un ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām. Vienīgi mazi bērni, bezpajumtes bērni, atrodas bez uzraudzības. Sie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārieši, ziedi uz asfalta, ir pelnījuši labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpalīdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palīdzēsim.
Lielā kombinatora runa klausītājos radīja dažādas jūtas.
Poļesovs nesaprata savu jauno draugu, jauneklīgo gvardu.
«Kādi bērni?» viņš domāja. «Kāpēc bērni?»
Ipolits Matvejevičs pat necentās neko saprast. Viņš jau sen bija atmetis visam ar roku un sēdēja kluss un vaigus piepūtis.
Helena Staņislavovna kļuva bēdīga.
Njkešs un Vlads padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.
«Ātrsaiņotāja» īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts.
— «Skaists sniegums,» viņš nolēma, «par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies, — būs gods un slava! Neizdosies — ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem, un viss.»
Carušņikovs ar Djadjevu apmainījās zīmīgiem skatieniem un, pienācīgi novērtējis referenta konspirativo veiklību, turpināja ripināt pa igaldu maizes bumbiņas.
Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.
«Zelta galva,» viņš domāja. Kisļarskim šķita, ka viņš vēl nekad nav mīlējis bezpajumtes bērnus tik ļoti kā šinī vakarā.
— Biedri! — Ostaps turpināja. — Nepieciešama tūlītēja palīdzība. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem. Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu sumiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?
Ostaps no sānu kabatas izvilka kvīšu grāmatiņu.
— Lūdzu sākt iemaksas! Ipolits Matvejevičs apliecinās manas pilnvaras.
Ipolits Matvejevičs piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat aprobežotais Nikešs ar Vladu un delverīgais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.
— Kungi, vecuma kārtībā, — Ostaps sacīja, — sāksim ar cienījamo Maksimu Petroviču.
Maksims Petrovičs nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.
— Kad pienāks labāki laiki, došu vairāk! — viņš piebilda.
— Labāki laiki pienāks pavisam drīz, — Ostaps iesaucās.
Starp citu, uz bezpajumtes bērniem, kurus es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.
Nikešs un Vlads deva astoņus rubļus.
— Par maz, jaunie cilvēki.
Jaunie cilvēki pietvīka.
Poļesovs aizskrēja uz mājārn un atnesa piecdesmit rubļu.
— Bravo, huzar! — Ostaps iesaucās. — Huzaram vieniniekam ar motoru pirmai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?
Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nonive'lē- šanu. Ostaps palika nepielūdzams:
— Paša Ipolita Matvejeviča klātbūtnē uzskatu šo izrunāšanos par lieku.
Ipolits Matvejevičs nolieca galvu. Kupči bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.
— Pavisam, — Ostaps pavēstīja, — četri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūksit divpadsmit rubļu, lai iznāktu apaļa sumiņa.
Helena Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz guļamistabu un atnesa iztrūkstošos divpadsmit rubļus.
Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta, un tai vairs nepiemita tik svinīgs raksturs. Ostaps sāka staigāt pa istabu. Helena Staņislavovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atvadījušies no organizatoriem.
— Nākošās apspriedes dienu jums paziņos īpaši, — atvadoties sacīja Ostaps, — visstingrākais noslēpums. Pasākums par palīdzību bērniem jātur slepenībā … Tas, starp citu, ir jūsu pašu personīgajās interesēs.
Pie šiem vārdiem Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm. Viņš tik tikko atturējās no šā soļa.
— Nu, — Ostaps sacīja, — tad kustēsimies. Jūs, Ipolit Matvejevič, es ceru, izmantosiet Helenas Staņislavovnas viesmīlību un pārnakšņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolūkos lietderīgi uz laiku šķirties. Es eju.
Ipolits Matvejevičs izmisīgi mirkšķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja uz ielas.
Nogājis vienu kvartalu, viņš atcerējās, ka kabatā atrodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.
— Ormani — viņš uzsauca. — Ved uz «Feniksu»!
— To var, — ormanis atsaucās.
Viņš nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorānā.
— Ko tas nozīmē? Slēgts?
— Sakarā ar Pirmo Maiju.
— Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu tad laid uz Pļechanova ielu. Vai zini?
Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.
— Bet ikā šī iela saucās agrāk? — ormanis jautāja.
— Nezinu.
— Kur tad lai brauc? Es ari nezinu.
Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.
Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tukšajām pilsētas ielām, iztaujādami naktssargus un miličus. Kāds milicis ilgi prātoja un pēdīgi pavēstīja, ka Pļechanova iela nebūšot neviena cita kā bijusī Gubernatora iela.
— Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Divdesmit piecus gadus vadāju pasažierus uz Gubernatora ielu.
— Nu tad brauc!
Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet tā izrādījās nevis Pļechanova, bet Kārļa Marksa iela.
Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu un tomēr neatrada.