Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju, kurš tā arī nedabūja izklaidēties.
— Ved uz «Sorbonu»! — viņš uzsauca. — Kas tu par ormani! Pļechanova ielu nezini!
Atraitnes Gricacujevas mītne mirdzēja. Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs — Turcijas pavalstnieka dēls. Viņš bija elegants un pilns kā mārks. Viesi čaloja.
Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija nemazāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, deguns kā cirvja piets, krāšņi vaigi un varens skausts. Jauno vīru viņa dievināja un bijāt bijājās. Tāpēc vīru viņa sauca nevis vārdā un pat ne tēva vārdā, kuru tā nekad ari neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.
Ipoliis Matvejevičs atkal sēdēja uz ilgotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņš dīdījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priekšmetu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevičam šķita mīļi visi klātesošie, un viņš nevaldāmi kliedza «rūgts».
Ostaps visu laiku teica runas, uzrunas un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju. Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevičs uzkavējās priekšistabā un iečukstēja Ben- deram:
— Nevelciet garumā! Tie ir tur.
— Jūs esat mantrausis, — atbildēja piedzērušais Ostaps, — gaidiet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagatavots. Adjē, feldmaršali Novēliet man saldu dusu.
Ipolits Matvejevičs novēlēja un devās uz «Sorbonu» nervozēt.
Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Mat- vejevičam palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu istabas vidū un apsēdās.
— Kā tas jums izdevās? — pēdīgi Vorobjaņinovs pavaicāja.
— Ļoti vienkārši, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. Žēl viņu modināt. «Ausmā viņu nemodini.» Ak vai! Vajadzēja mīļotai atstāt zīmīti: «Aizbraucu uz Novochopersku lasīt referātu. Pusdienās negaidi. Tavs Susļiks.» Bet krēslu paķēru ēdamistabā. Tramvajs šajās rīta stundās neiet, atpūtos pa ceļam uz krēsla.
Ipolits Matvejevičs ņurdēdams metās pie krēsla.
— Klusāk, — Ostaps apsauca, — vajag darboties bez trokšņa.
Viņš izvilka no kabatas platknaibles, un darbs sākās.
— Vai durvis jūs aizslēdzāt? — Ostaps jautāja.
Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi atplēsa
krēslu, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu katunu.
— Tāda auduma tagad nav, to vajag saglabāt. Preču bads, neko nevar darīt.
Tas viss noveda Ipolitu Matvejeviču līdz galīgam uzbudinājumam.
— Gatavs, — Ostaps klusu sacīja.
Viņš pacēla pārsegus un abām rokām sāka čamdīt starp atsperēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.
— Nu? — Ipolits Matvejevičs dvesa dažādās intonacijās. — Nu? Nu?
— Ko jus te nuninat, — Ostaps sakaitināts atbildēja, — viena iespēja pret vienpadsmit. Un šī iespēja …
Viņš pamatīgi parakņājās krēslā un nobeidza:
— Un šī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga.
Viņš piecēlās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Matvejevičs metās pie krēsla.
Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevičam nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.
— Tagad mūsu iespējas kļuvušas lielākas.
Viņš staigāja pa istabu.
— Nekas! Šis krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.
Ostaps no sānkabatas izvilka zelta brošu ar pērlītēm, zelta
aproci ar tukšu vidu, pusduci apzeltītu karotīšu un tējas sietiņu.
Ipolits Matvejevičs bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis parastas zādzības līdzdalībnieks.
— Pretīga padarīšana, — Ostaps piezīmēja, — bet saprotiet, es taču nevarēju pamest mīļoto sievieti, nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un mēbeļu muzejs — tā vis nav nieka atraitne; tur būs grūtāk!
Kompanjoni pabāza krēsla lūžņus zem gultas un, saskaitījuši naudu (kopā ar ziedojumiem par labu bērniem izrādījās pieci simti trīsdesmit pieci rubļi), brauca uz staciju ķert Maskavas vilcienu.
Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.
Uz Kooperativa ielas viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa trotuāru kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Perelešinska šķērsielas Nr, 5 sētnieks. Pagriežoties ap stūri, koncesionari pamanīja, ka sētnieks panācis Viktoru Michailoviču un ņemas to test. Poļesovs kliedza «glābiet!» un «nekrietnelis!».
Līdz vilciena atiešanai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tikšanās ar mīļoto sievieti.
Vilciens draugus aiznesa uz trokšņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.
Vilciens drāzās garām Gusiščai.
Pēkšņi Ostaps izsaucās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.
— Skatieties, skatieties! — viņš kliedza. — Ātrāk! Aļchens, šis riebeklis! …
Ipolits Matvejevičs paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains malacis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma kaunīga izskata pilsonis pelēcīgā tolstojietī.
Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.
Ostaps, skaļi smiedamies, izliecās pa logu un uzbrēca:
— Paška! Vai uz uteni brauc?
Paša Emiljevičs pacēla galvu, viņš pamanīja tikai pēdējā vagona buferi un vēl spēcīgāk sāka strādāt ar kājām.
— Vai redzējāt? — Ostaps priecīgi jautāja. — Vareni! Lūk, kā strādā ļaudis!
Ostaps uzklapēja noskumušajam Vorobjaņinovampa muguru.
— Nekas, tētiņ! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!
OTRĀ DAĻA MASKAVĀ
XV nodaļa KRĒSLU OKEĀNĀ
Statistika zina visu.
Precizi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu melnzemē, smilšmāla un lesa zemē. Visi abu dzimumu pilsoņi rūpīgi ierakstīti biezās grāmatās, kuras tik labi pazina Ipolits Matvejevičs, — dzimtsarakstu nodaļas grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā patērē republikas caurmēra pilsonis. Zināms arī tas, cik šāds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīnu un patērē uzkožamos. Zināms arī, cik valstī ir mednieku, balerinu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipedu, pieminekļu, meiteņu, bāku un šujmašīnu.