— Klaudija Ivanovna, — Vorobjaņinovs pasauca.
Sievasmātes lūpas ātri sakustējās, bet parastās bazunīgās
balss vietā, pie kuras tik joti bija pieradusi Ipolita Matvejeviča auss, viņš izdzirda klusu, vāju un tik žēlīgu vaidu, ka viņam sažņaudzās sirds. Pēkšņi acīs ātri sariesās mirdzoša asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.
— Klaudija Ivanovna, — atkārtoja Vorobjaņinovs, — kas jums kaiš?
Bet viņš atkal nesaņēma atbildi. Vecene aizvēra acis un mazliet sagāzās uz sāniem.
Istabā klusi ienāca agronoma sieva un aizveda Ipolitu Matvejeviču pie rokas kā zēnu, kuru ved mazgāties.
— Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Jūs, mīļais, ziniet ko — aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā ledus pūšļi.
Ipolits Matvejevičs visos šajos jautājumos pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madamai, sajuzdams tās neapstrīdamo pārākumu tamlīdzīgās lietās.
Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevičs, kā ģimnāzists sažņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.
Bija jau gandrīz tumšs. Dzirkstošās vakara blāzmas fonā rēgojās zārku meistara Bezenčuka vārgais stāvs, kurš, piespiedies pie egļu koka vārtiem, uzkoda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās pietupušās sēdēja trīs «nimfas» un, karotes aplaizīdamas, ēda no čuguna poda griķu biezputru. Pamanījuši Ipolitu Matvejeviču, zārcinieki izstiepās kā zaldāti. Bezenčuks aizvainoti paraustīja plecus un, izstiepis roku konkurentu virzienā, norūca:
— Pinās, kaut viņus jupis, pa kājām.
Staropanskas laukumā pie dzejnieka 2ukovska bistes, kuras cokolā bija izcirsts uzraksts «Poēzija ir dievs zemes svētajos sapņos», risinājās dzīvas pārrunas, ko bija radījusi ziņa par Klaudijas Ivanovnas smago slimību. Sapulcējušos pilsētnieku kopējās domas bija tādas, ka «visi tur nonāksim» un «dievs devis, dievs ari ņēmis».
Frizieris «Pjers un Konstantins», kas, starp citu, labprāt atsaucās arī uz «Andreja Ivanoviča» vārda, ari šeit nepalaida garām izdevību parādīt savas zināšanas medicīnas nozarē, smeltas no Maskavas žurnālā «Ogoņok».
— Mūslaiku zinātne, — teica Andrejs Ivanovičs, — ir sasniegusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu, pacientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asins saindēšanos, bet tagad, stāsta, Maskavā esot — nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne — katram pacientam paredzēta sava sterilizēta otiņa.
Pilsoņi smagi nopūtās.
— Nu gan tu, Andrej, mazliet šauj pār strīpu …
— Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu otiņu? Ko tik visu neizdomā!
Bijušais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais stenda tir- " gotājs kļuva pat nervozs:
— Piedodiet, Andrej Ivanovič, Maskavā pēc pēdējām iedzīvotāju skaitīšanas ziņām vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem otiņu? Diezgan oriģināli.
Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns zin, kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos Ipolits Matvejevičs.
— Atkal aizskrēja uz aptieku. Tātad stāvoklis bēdīgs.
— Vecene mirs. Ne jau velti Bezenčuks kā prātu zaudējis bizo pa pilsētu.
— Bet ko tad ārsts saka?
— Ko nu ārsts! Vai tad apdrošināšanas kasē ir ārsti? Tur veselu par slimu pataisīs!
«Pjers un Konstantins», kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicinas jautājumos, bailīgi atskatījies, sacīja:
— Tagad viss spēks ir hemoglobinā …
To pateicis, «Pjers un Konstantins» apklusa.
Apklusa arī pilsētnieki, klusībā katrs pie sevis apsvērdams hemoglobinā noslēpumainos spēkus.
Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja Zukovska miniatūro bisti, uz tā vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu uzrakstītu īsu lamu vārdu.
Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts parādījās uz bistes 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc pieminekļa atklāšanas. Un, lai kā policijas, vēlāk milicijas pārstāvji centās ievest kārtību, peļošais uzraksts akurati atjaunojās katru dienu.
Koka mājiņās ar ārējiem slēģiem jau sīca patvāri. Bija vakariņu laiks. Pilsoņi velti vairs neuzkavējās un izklīda. Sacēlās vējš.
Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku dzisa. Viņa te prasīja dzert, te sacīja, ka esot jāceļoties augšā un jāejot pēc labošana nodotajiem Ipolita Matvejeviča izejamiem puszābakiem, te žēlojās par putekļiem, no kuriem, viņas vārdiem runājot, varēja vai galu dabūt, te lūdza aizdegt visas lampas.
Ipolits Matvejevičs, kas jau bija piekusis uztraukdamies, staigāja pa istabu. Galvā līda nepatīkamas domas par saimnieciskiem jautājumiem. Viņš domāja par to, ka vajadzēs ņemt avansu pašpalīdzības kasē, skriet pēc popa un atbildēt uz radinieku līdzjūtības vēstulēm. Lai mazliet izklaidētos, Ipolits Matvejevičs izgāja lievenī. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Bezenčuks.
— Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? — jautāja meistars, spiezdams naģeni pie krūtīm.
— Ko lai dara, laikam taču vajadzēs, — drūmi atbildēja Ipolits Matvejevičs.
— Bet «Nimfa», kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece! — Bezenčuks uztraucās.
•— Vācies pie velna! Apnicis!
— Es jau neko. Es par bārkstīm un glazējumu. I<ā taisīt, kaut viņu jupis? Vai pirmās šķiras, primā? Vai kā citādi?
— Bez jebkādām bārkstīm un glazējumiem. Vienkāršu koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?
Bezenčuks pielika pirkstu pie lūpām, ar to rādīdams, ka visu sapratis, pagriezās un, balansēdams ar savu naģeni, bet tomēr streipuļodams, devās mājup. Un tikai tagad Ipolits Matvejevičs pamanīja, ka meistars nāvīgi piedzēries.
Ipolitam Matvejevičam atkal kļuva neparasti riebīgi ap sirdi. Viņš nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pēc darba pārnākt tukšā, piegružotā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sievasmātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas un ieražas, kuras viņš ar tādām pūlēm bija radījis pēc revolūcijas, kas viņam laupīja lielas ērtības un plaša vēriena parašas. «Apprecēties?» Ipolits Matvejevičs domāja. «Bet ar ko? Ar milicijas priekšnieka brāļameitu Varvaru Stepanovnu, Prūša māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju? Kur nu! Pa tiesām novazās. Un pie tam sālīti iznāk.»