Kāda plaša dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistiskajām tabulām!
Kas ir šis sārtvaidzis individs, kas sēž pie galdiņa ar salveti uz krūtīm un ar baudu notiesā kūpošu ēsmu? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniaturu vēršu. Treknās cūkas saspiedušās tabulas stūrī. Speciālā statistikas baseinā plunkšķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz individa rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda slēpjas divi trusīši. Pie apvāršņa paceļas maizes piramidas un bābeles torņi. Pasīku ievārījuma cietoksni apskalo piena upe.
Pie apvāršņa kā Pizas tornis paslējies varens gurķis. Aiz cietokšņa piparu un sāls vaļņiem pusrotās soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā nožēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzērieni: ārrindnieki narzani, limonādes un šifoni stiepļu tīklos.
Kas tad īsti ir šis sārtvaidzis individs — nesātīgs izēdājs,
iemetējs un dzīves baudītājs? Gargantia, dipsodu karalis? Silaf» Foss? Leģendarais zaldāts Jaška Sarkanais Krekls? Lukulla?
Tas nav Lukulla. Tas ir Ivans Ivanovičs Sidorovs vai SidOrs Sidorovičs Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā mūžā vidēji apēd visu tabulā attēloto ēsmu. Tas ir normāls kaloriju un vitaminu patērētājs, kluss četrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantēriju un trikotažas veikalā.
No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precizas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu pārdotavu, šļirču, sētnieku, kinorežisoru, prostituetu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baznīcas zvanu, bet arī par to, cik valsti statistiķu.
Bet vienu tā nezina.
Tā nezina, cik PSRS ir krēslu..
Krēslu ir ļoti daudz.
Pēdējā iedzīvotāju statistiskā skaitīšana atklāja, ka savienotajās republikās ir simt četrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja atņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priekšroku dod soliem, lāvām un zavoliņiem, bet Austrumos — apdilušiem tepiķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek piecdesmit miljonu cilvēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepieciešamības priekšmets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un dažu Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu laimi samazinājuši kopējo skaitu divas reizes, atradīsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit seši ar pusi miljona. Drošības pēc vēl varam atteikties no sešarpus miljoniem krēslu. Palikušie divdesmit miljoni būs minimalais skaits.
Sajā riekstkoka, ozola, oša, palisandra, sarkankoka un Kare- lijas bērza krēslu okeānā, starp egļu un priežu krēsliem romana varoņiem jāatrod riekstkoka Gambsa darinātais krēsls ar liektām kājiņām, kas savās ar angļu katunu apvilktajās dzīlēs slēpj ma- damas Petuchovas dārglietas.
Koncesionari gulēja uz augšējiem plauktiem un vēl bija aizmiguši, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.
XVI nodala
MŪKA BERTOLDA ŠVARCA VĀRDA NOSAUKTA KOPMĪTNE
Ipolits Matvejevičs un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis,
kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, egļu dzīvžogu, vasarnīcu rajona staciju dēļu platformas.
Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas «Stargorodas Pravda» izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cālēni, olas un olives apēstas.
Atlicis pats mokošākais ceļa gabals — pēdējā stunda pirms Maskavas.
No retajiem mežu puduriem un birzīm tuvu uzbērumam iznira gaišas vasarnīcas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja stiklu verandas un svaigi krāsotus skārda jumtus. Bija arī vienkāršas apaļkoku mājiņas ar niecīgiem, kvadrātveidīgiem lodziņiem. īsti vasarnieku slazdi.
Kamēr pasažieri ar lietpratēju kkatienu pētīja apvārsni un, pārcilādami saglabājušās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja viens otram par Maskavas pagātni un šodienu, Ipolits Matvejevičs neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu garš gaitenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs redzēja sevi ātri ejam starp tiem.
— Nevar vēl zināt, kā tur būs ar to mēbeļu muzeju. Kā veiksies? — viņš uztraucies prātoja.
— Jums. priekšniek, ir jau laiks ārstēties ar elektrības palīdzību. Nekrītiet histērijā priekšlaicīgi. Ja jūs vairs nespējat saglabāt mieru, tad vismaz pārdzīvojiet klusēdams.
Vilciens uz pārmijām salēcās. Semafori raudzījās uz to, mutes ieplētuši. Sliežu ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvoias milzīgs dzelzceļmezgls. Zāle izzuda, to nomainīja izdedži. Svilpa manevrējošās lokomotives. Pārmijnieki pūta taures. Troksnis pēkšņi auga augumā. Vilciens ieripoja gaitenī starp tukšiem vagoniem un, klakšķinādams kā turnikets, skaitīja vagonus.
Ceļi šķīrās.
Vilciens izripoja no gaiteņa. Saule žilbināja. Gandrīz pie pašas zemes šaudījās pārmijnieku lukturi, kas atgādināja cirvīšus. Vēlās dūmi. Lokomotive elsodama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Depo aplī valdīja skaļš troksnis. Strādnieki dzina lokomotivi steliņģī.
Strauji bremzējot, nokrikšķēja vilciena locītavas. Visa apkārtne smilkstēja, un Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš nokļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens pietauvojas pie asfaltēta perona.