Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņa — pati svaigākā un jaunākā no visām Maskavas stacijām.
Un nevienā citā no astoņām Maskavas stacijām nav tik plašu un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā bufetē restorānā viegli varētu novietoties visa Jaroslavas stacija ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām.
Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu tās ielaiž un izlaiž trīsdesmit tūkstošus pasažieru. Caur Aleksandra staciju Maskavā ieiet ārzemnieks ar kaučuka zolēm un golfa spēlētāja uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ce]iem). No Kurskas stacijas Maskavā nokļūst kaukazietis brūnā jērādas cepurē ar ventilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar kuplu jo kuplu bārdu. No Oktobra stacijas izlec pusatbildīgs darbinieks ar brīnišķīgu cūkādas portfeli. Viņš atbraucis no Ļeņin- gradas koordinēšanas, saskaņošanas un konkrētas sadarbības darīšanās. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tichonova Klostera stacijā kijevieši sāk nicinoši smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kreščatiks ir vislabākā iela virs zemes. Odesieši stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar žāvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela virs zemes. Bet tā, protams, nav Kreščatiks, tā ir Lasala, bijusī Deribasova iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rtiščevas un Kozlovas Maskavā iekļūst caur Paveļeckas staciju. Visniecīgākais ļaužu skaits Maskavā ierodas caur Savelovsku. Tie ir Taldomas kurpnieki, Dmitrova pilsētas iedzīvotāji, Jachromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Chļebņikovas staciiā. No šejienes līdz Maskavai vairs nav ilgi ko braukt. Pats lielākais attālums uz šīs līnijas — simt trīsdesmit verstis. No Jaroslavas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas iebraukuši no Vladivostokas, Chabarovskas, Citas, no tālām un lielām pilsētām.
Paši savdabīgākie pasažieri tomēr ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslina čalmās un puķainos chalatos, sarkanbār- dainie tadžiki, turkmēņi, chivieši un bucharieši, pār kuru republikām savus st§rus lej mūžīgā saule.
Koncesionari ar grūtībām izlauzās līdz izejai un nonāca Ka- lančevas laukumā. Pa labi no viņiem pacēlās Jaroslavas stacijas heraldiskās vistiņas. Tieši viņiem pretī nespodri mirgoja Oktobra stacija, ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes uz vienpadsmitiem. Jaroslavas stacijas pulkstenis rādīja tieši desmit. Paskatījušies uz tumšzilo, ar
Zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ceļotāji ievēroja, ka tas rāda bez piecām desmit.
— Ļoti izdevīgi šeit norunāt randiņus! — Ostaps sacīja. — Vienmēr desmit minūtes rezervē.
Ormanis skaļi nošmaukstināja ar lūpām. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priekšā pavērās galvaspilsētas diženā pano- rama.
— Kurp mēs galu galā braucam? — jautāja Ipolits Matvejevičs.
— Pie labiem cilvēkiem, — Ostaps atbildēja, — Maskavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.
— Un mēs pie viņiem apmetīsimies?
— Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad1 pie otra vieta vienmēr atradīsies. — Ochotnajā rjadā drūzmējās ļaudis. Uz visām pusēm ar savām preču kastēm uz galvas kā zosis bēguļoja ielu tirgotāji, kuriem nebija patentes. Aiz viņiem laiskā, sīkā riksītī tipināja milicis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdošās darvas smaku.
Izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Prečistenskas bulvāri un, nogriezušies pa labi, apstājās Sivcevo Vražkā.
— Kas tā par māju? — jautāja Ipolits Matvejevičs.
Ostaps paskatījās uz rožaino namiņu ar mezoninu un atbildēja:
— Mūka Bertolda Svarca vārdā nosauktā studentu ķīmiķu kopmītne.
— Vai patiešām mūka vārdā?
— Nu, es pajokoju, pajokoju. Semaško vārdā nosauktā.
Kā tas Maskavā mēdz būt ar parastu studentu kopmītni, studentu ķīmiķu namu jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kuriem ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studentu skaits bija sarucis. Daļa no vidiem pabeiguši kursu un aizbraukuši darbā, daļa izslēgta par akadēmisku nesekmību. Tieši šī daļa, gadu no gada pieaugot, rožainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu kooperatīvu un feodālu miestiņu. Studentu jaunā maiņa veltīgi centās ielauzties kopmītnē. Eksķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpašumu, un tas izzuda no visiem MUNI plāniem. Namiņa it kā nemaz vairs nebija. Un tomēr tas bija, tanī dzīvoja cilvēki.
Koncesionari uzkāpa pa kāpnītēm otrajā stāvā un iegaja pavisam tumšā gaitenī.
— Gaisma un gaiss, — Ostaps sacīja.
Piepeši tumsā pie Ipolita Matvejeviča elkoņa kaut kas iešņācās.
— Nebīstieties, — Ostaps drošināja, — tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finiers, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas vadītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! Seit kaut kur jābūt ugunsdrošam skapim.
Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krūtīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka šeit patiešām kaut kur atrodas skapis.
— Ko, vai sāp? — painteresējās Ostaps. — Tas vēl nav nekas. Tās ir fiziskas mokas. Bet, cik šeit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personīgs īpašums. Viņš to nopirka Sucharevkā, bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret kasi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes grūtnieces bija ļoti neapmierinātas.
Pa kāpnēm, kas vītņveidīgi veda augšup, kompanjoni nonāca mezoninā. Mezonina lielo istabu finiera starpsiena sadalīja garās, divas aršinas platās strēlēs. Istabas atgādināja penaļus, tikai ar
to atšķirību, ka bez zīmuļiem un spalvaskātiem šeit mājoja arī cilvēki un primusi.