— Vai tu, Koļa, esi mājā? — klusi jautāja Ostaps, apstājies pie centralajām durvīm.
Par atbildi visos piecos penaļos iemītnieki sāka rosīties un čalot.
— Mājā gan, — atbildēja aiz durvīm.
— Atkal pie tā dumiķa tik agri atnākuši viesi! —čukstēja sievietes balss no galējā kreisā penaļa.
— Ļaujiet taču cilvēkam pagulēt! — nomurkškēja penalis Nr. 2.
Trešajā penalī priecīgi čukstēja:
— Pie KoJkas no milicijas atnākuši. Par vakardienas stiklu.
Piektais penalis klusēja. Tur šķaudīja primuss un skūpstījās
iemītnieki.
Ostaps ar kāju pagrūda durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionari ielīda Kojkas spraugā. Aina, kas atklājās Ostapa skatienam un ārēji šķita pilnīgi nevainīga, bija šausmīga. Istabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz četriem ķieģeļiem. Taču ne jau tas satrauca Ostapu. Kolkas mēbeles viņš jau sen pazina. Neizbrīnīja viņu arī pats Kolka, kas ar visām kājām sēdēja uz matrača. Bet viņam līdzās sēdēja tik debešķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas meitenes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos, šādiem darījumiem viņām pārlieku debeszilas acis un maigs kakls. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas — un mīlamas sievas. Un patiešām Koļa šo būtni uzrunāja par Līzu, sacīja tai «tu» un rādīja radziņus.
Ipolits Matvejevičs noņēma savu kastora platmali. Ostaps paaicināja Kolu gaitenī. Tur viņi ilgi sačukstējās.
— Lielisks rīts, jaunkundzīt, — ieteicās Ipolits Matvejevičs.
Zilacainā jaunkundzīte iesmējās un bez kāda redzama sakara
ar Ipolita Matvejeviča piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakus penalī.
— Viņi ar nolūku aizdedzina primusu, lai nevarētu dzirdēt, ka viņi skūpstās. Bet saprotiet taču, ka tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan — patiešām sava primusa dēļ neka vairs nedzird. Vēlaties, es jums tūlīt parādīšu. Klausieties!
Un Koļkas sieva, apguvusi visus primusa noslēpumus, skaļi sacīja:
— Zvērevi ir muļķi!
Aiz sienas bija dzirdama primusa ellišķīgā dziesma un skūpstu šmaukstieni.
— Redzat? Viņi neko nedzird. Zvērevi ir muļķi, stulbeņi un psichopati. Redziet! . . .
— Jā, — sacīja Ipolits Matvejevičs.
— Bet mēs primusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienot veģetāriešu ēdnīcā, lai gan es esmu pret veģeta- riskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Kolu apprecējāmies, viņš sapņoja par to, kā mēs kopīgi iesim uz veģetāriešu ēdnīcu. Nu, un mēs arī ejam. Man ļoti garšo gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes. Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Koļam …
Sai brīdī atgriezās Koļa ar Ostapu.
— Ko lai dara, ja pie tevis nepavisam nevar apmesties, mēs iesim pie Panteleja.
— Pareizi, zēni! — iesaucās Koļa. — Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir pašu puika.
— Nāciet pie mums ciemos, — sacīja Kojas sieva, — mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.
— Atkal aicina ciemos! — sašuta malējā penalī. — Vēl viņiem maz viesu!
— Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psichopati, turiet muti, nav jūsu darīšana! — sacīja Kojas sieva, nepaceļot balsi.
— Vai dzirdi, Ivan Andrejevič, — satraucās malējā penalī, — apvaino tavu sievu, bet tu klusē.
Savas balsis pacēla neredzami komentatori arī no citiem pe- naļiem. Vārdu kauja pastiprinājās. Kompanjoni nogāja lejā pie Ivanopulo.
Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevičs uzvilka sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: «Būšu ne ātrāk par 9',iiem . Pantelejs.»
— Nav liela bēda, — Ostaps sacīja, — es zinu, kur glabājas atslēga.
Viņš pačamdījās zem ugunsdrošās kases, atrada atslēgu un atvēra durvis.
Studenta Ivanopulo istaba bija tieši tikpat liela kā Koļas būcenis, bet toties stūra istaba. Istabai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevičs sarūgtināts manīja, ka studentam nav pat matrača.
— Lieliski iekārtosimies, — Ostaps sacīja, — Maskavas apstākļos pilnīgi pieklājīga kubatura. Ja mēs visi trīs nogulsimies uz grīdas, pat brīva vieta paliks pāri. Bet Pantelejs ir īsts sprukstiņš! Kur viņš licis matraci, interesanti zināt?
Logs izgāja uz šķērsielu. Tur staigāja milicis. Pretējā mājiņā ar gotiskiem tornīšiem bija iekārtojusies mazas valsts sūtniecība. Aiz stiepļu žoga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija saklausāmi īsi izsaucieni.
— Auts, — Ostaps sacīja, — spēles iklase nav augsta. Laiks doties pie miera.
Koncesionari noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevičs izvilka mazu spilventiņu, kuru vienmēr vadāja sev līdzi.
Ostaps nolikās uz telegramām un aizmiga. Ipolits Matvejevičs jau sen šņāca.
XVII nodaja PILSOŅI, CIENIET MATRAČUS!
— Liza, iesim pusdienās!
— Man negribas. Es jau vakar pusdienoju.
•— Es tevi nesaprotu.
— Es neiešu ēst viltoto zaķi.
— Muļķības!
— Es nevaru pārtikt no veģetāriešu cīsiņiem.
— Šodien ēdīsi maizes pudiņu.
— Man lāgā negribas.
— Runā klusāk. Visu var dzirdēt.
Un jaunie cilvēki pārgāja uz dramatiskiem čukstiem.
Pēc divām minūtēm Koļa pirmo reizi trīs mēnešu laulības dzīves laikā saprata, ka mīļotā sieviete burkānu, kartupeļu un zirņu cīsiņus mīl daudz mazāk nekā viņš pats.
— Tātad tu dod priekšroku draņķīgai gaļai, nevis diētiskai pārtikai? — kliedza Koļa, strīda karstumā nemaz neievērodams kaimiņus, kas visu var noklausīties.
— Runā taču klusāk! — Līza skaļi iesaucās. — Un bez tam tu slikti izturies pret mani. Jā! Man garšo gaļa! Pa reizei. Kas tur slikts?
Koļa pārsteigts apklusa. Tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. Gaļa iesistu Koļas budžetā lielu, neaizpildāmu robu. Staigādams gar matraci, uz kura, sarāvusies čokurā, sēdēja piesarkusi Līza, jaunais vīrs izdarīja izmisuma pilnus aprēķinus.