Выбрать главу

Kopēšana uz pauspapīra rasēšanas birojā «Technikas spēks» Koļam Kalačovam pat visizdevīgākajos mēnešos ienesa ne vat^ rāk par četrdesmit rubļiem. Par dzīvokli Koļa nemaksāja. Šai dī­vainajā ciematā nebija namu pārvaldnieka, un maksa par dzī­vokli tur skaitījās abstrakts jēdziens. Desmit rubļu aizgāja par Līzas apmācīšanu piegriešanas un šūšanas kursos ar celtniecības technikuma tiesībām. Pusdienas divām personām (viens pirmais ēdiens — paplāns borščs un viens otrais ēdiens — viltotais za­ķis jeb īstās nūdeles), godīgi uz pusēm apēstas veģetāriešu ēd­nīcā «Nezodzi», no laulātā pāra budžeta izplēsa trīspadsmit rubļu mēnesī. Pārējā nauda izkusa nezin kādām vajadzībām. Tas Koju mulsināja visvairāk. «Kur tā nauda paliek?» viņš domāja, vilk­dams ar vilci uz debeszilā pauspapīra garu un smalku līniju. Tā­dos apstākļos pāriet pie gaļas ēdieniem nozīmētu bojā eju. Tādēļ Koļa dedzīgi iesaucās:

—   Iedomājies tikai — locīt iekšā nogalinātu dzīvnieku līķus! Tas ir kanibalisms zem kulturas maskas! No gaļas ceļas visas slimības.

—   Protams, — ar kautru ironiju sacīja Līza, — piemēram, angina.

—  Jā, jā, arī angina! Un kas tur par brīnumu? No mūžīgas gaļas lietošanas novājinātais organisms nav spējīgs pretoties in­fekcijai.

—   Cik tas ir muļķīgi!

—   Tas nemaz nav muļķīgi. Muļķis ir tas, kas cenšas piebāzt vēderu, nerūpējoties par vitaminiem.

Koļa pēkšņi apklusa. Aizvien vairāk un vairāk aizēnodama pliekano un jēlo nūdeļu pudiņu, biezputru un lieso kartupeļu ēdienu fonu, Kojas gara acu priekšā nostājās pamatīga cūkga­ļas kotlete. Tā acīm redzot nupat bija nākusi no pannas. Tā vēl čurkstēja, švirkstēja un izplatīja kairinošu smaržu. No kotletes rē­gojās ārā kauls kā duelanta pistole.

—   Saproti taču, — Koja iesaucās, — tāda nieka cūkas kotlete saīsina cilvēka dzīvi par veselu nedēju!

—   Lai saīsina! — sacīja Līza. — Viltotais zaķis saīsina par pusgadu. Valkar, kad mēs ēdām burkānu ēdienu, es jutu, ka mir­stu. Es tikai negribēju tev sacīt.

—   Kāpēc tad tu negribēji sacīt?

—   Man nebija spēka. Es baidījos, ka sākšu raudāt.

—   Un tagad tu nebaidies?

—   Tagad man jau viss vienalga.

Līza apraudajas.

—   Ļevs Tolstojs, — trīcošā balsī sacīja Koļa, — arī neēda gaļu.

—   Ja-a, — asaras rīdama, atbildēja Liza, — grafs ēda spar­ģeļus.

—- Sparģeļi nav gaļa.

—   Bet, rakstot «Karu un mieru», viņš ēda gaļu! Ēda, ēda, ēda! Un, rakstot «Annu Kareņinu,» ari gaļu locīja, locīja, locīja!

—   Turi muti!

— Locīja! Locīja! Locīja!

—   Un, kad «Kreicera sonāti» rakstīja, arī tad locīja gaļu? — Koļa dzēlīgi jautāja.

—   «Kreicera sonāte» ir maziņa. Būtu pamēģinājis uzrakstīt «Karu un mieru», ēdot vienīgi veģetariskos cīsiņus!

—   Ko tu galu galā man piesienies ar savu Tolstoju?

—    Es tev piesienos ar Tolstoju? Es? Es jums piesienos ar Tolstoju?

Koļa arī pārgāja uz «jūs». Penaļos skaļi gavilēja. Līza steig­šus uzmauca galvā zilu adītu cepurīti.

—   Kur tu iesi?

—   Liec mani mierā! Iešu darīšanās.

Un Līza aizskrēja.

«Kur viņa varētu iet?» Koļa nodomāja. Viņš ieklausījās.

—    Par daudz brīvības sievišķiem dod padomju vara, — sa­cīja kreisajā malējā penalī.

—   Aizskrēja slīcināties! — nolēma trešajā penalī.

Piektais penalis aizdedzināja primusu un nodevās dienišķa­jiem skūpstiem.

Līza satraukta skraidīja pa ielām. .

Bija tā svētdienas stunda, kad laimīgie pa Arbata ielu no tirgus ved matračus.

Jaunlaulātie un padomju vidusslāņi ir galvenie atsperu mat­raču pircēji. Viņi tos ved stāvus un apkampuši ar abam rokam. Jā, kā lai viņi neapkamptu debeszilo, ar lāsainam puķītēm no­sēto savas laimes pamatu!

Pilsoņi! Cieniet atsperu matraci ar debeszilam puķītēm! Tas ir ģimenes centrs, dzīvokļa iekārtošanas alfa un omega, visne­pieciešamākais un galvenais mājas omulībai, mīlestības bāze, pri­musa tēvs! Cik saldi gulēt, klausoties atsperu demokratiskaja džinkstēšana! Kādus brīnišķīgus sapņus redz cilvēks, iemigdams uz matrača rupjā audekla! Kādu cienību bauda katrs matrača īpašnieks!

Cilvēks, kam nav matrača, ir nožēlojams. Viņš neeksistē. Viņš nemaksā nodokļus, viņam nav sievas, paziņas neaizdod naudu «līdiz trešdienai», taksometru šoferi sauc pakaļ apvainojošus vār­dus, meitenes par viņu zobojas: tās nemīl ideālistus.

Cilvēks, kam nav matrača, pa lielākai daļai raksta dzejoļus:

Pie Burē pulksteņa maigās škindas Tīkami šupuļtīklā dusēt kā zālē. Sniegpārsliņas lido virs akas vindas, Un sapņi kā kovārņi aizlido tālē.

Viņš sacerē savus ražojumus, stāvēdams pie telegrāfā augsta­jiem galdiem, kavēdams darbīgos matrača īpašniekus nosūtīt te- legramas.

Matracis pārvērš cilvēka dzīvi. Matrača apveidā un atsperēs slēpjas kāds valdzinošs un līdz šim neizpētīts spēks. Atsperu šķindoņas aicināti, pulcējas ļaudis un mantas. Ierodas finansu aģenti un meitenes. Viņi vēlas draudzēties ar matrača īpašnieku. Finansu aģents to dara fiskalos nolūkos, no kā labumu gūst valsts, bet meitenes — nesavtīgi, pakļaudamās dabas likumiem.

Sākas jaunības plauksme. Finansu aģents, savācis nodokļus kā bite pavasara ienesumu, priecīgi dūcot, aizlido uz sava iecir­kņa stropu. Bet aizejošās meitenes nomaina sieva un primuss «Juvel Nr. 1.».

Matracis nav piepildāms. Viņš prasa upurus. Naktīs viņš iz­dveš krītošas bumbas skaņas. Viņam vajadzīga etažere. Viņam vajadzīgs galds ar muļķīgiem postamentiem. Džinkstinot savas atsperes, viņš pieprasa aizkarus, portjeras un virtuves traukus. Viņš neliek cilvēku mierā un saka tam: