— Ej! Nonērc veļas dēli un vangali!
— Man kauns par tevi, cilvēk, tev līdz pat šim laikam nav tepiķa!
— Strādā vien! Es drīz tev sagādāšu bērnus! Tev vajadzīga nauda autiņiem un bērnu ratiņiem.
Matracis visu atceras un visu dara pēc sava prāta.
Pat dzejnieks nevar izbēgt no vispārējā likteņa. Lūk, viņš ved no tirgus matraci, ar šausmām spiezdamies pie viņa mīkstā vēdera.
— Es salauzīšu, dzejniek, tavu iecirtību! — saka matracis. — Tev vairs nevajadzēs skraidīt uz telegrāfu, lai rakstītu dzejo- ]us. Jā, un vai vispār ir nozīme tos rakstīt? Strādā! Un saldo vienmēr būs tev labvēlīgs. Padomā par sievu un bērniem.
— Man nav sievas! — kliedz dzejnieks, atstreipuļodams no atsperīgā skolotāja.
— Sieva būs. Un es negalvoju, ka tā būs pati skaistākā meitene pasaulē. Es pat nezinu, vai viņa būs laba. Esi gatavs uz visu. Tev būs bērni.
— Es nemīlu bērnus!
— Tu tos iemīlēsi!
— Jūs mani baidāt, pilsoni matraci!
— Klusē, muļķi! Tu visu vēl nemaz nezini! Tu vēl «Maskavas kokā» paņemsi kreditu mēbeļu iegādei.
— Es tevi, matraci, nositīšu!
— Kucēns tāds! Ja tu to uzdrošināsies darīt, kaimiņi par tevi ziņos namu pārvaldē.
Tā katru svētdienu, matračiem līksmi zvanot, Maskavā apgrozās laimīgie.
Un, protams, ne tikai ar to vien ir brīnišķa Maskavas svētdiena. Svētdiena ir muzeju diena.
Maskavā ir īpaša cilvēku kategorija. Viņi neko nesaprot no glezniecības, neinteresējas par architekturu un nemīl senatnes pieminekļus. Sī kategorija apmeklē muzejus vienīgi tāpēc, ka tie atrodas lieliskās celtnēs. Sie ļaudis klīst pa žilbinošajām zālēm, ar skaudību pētīdami apgleznotos griestus, aizskardami to, ko nedrīkst aizskart, un nepārtraukti murmina:
— Ek! Kā cilvēki reiz dzīvojuši!
Kas viņiem daļas gar to, ka sienas gleznojis francūzis Pivi de Šavans. Viņiem svarīgi uzzināt, cik tas izmaksājis bijušajam savrupmājas īpašniekam. Viņi dodas augšup pa kāpnēm, uz kuru podestiem stāv marmora statujas, un rēķina, cik sulaiņu šeit agrāk bijis, kāda alga maksāta un cik dzeramnaudas saņēmis katrs no tiem. Uz kamina izvietots porcelāns, bet viņi, nepievērsdami tam nekādas uzmanības, spriež, ka kaminu kurināt nav izdevigi, tas patērē pārāk daudz malkas. Ar ozolkoka paneļiem apšūtajā ēdamistabā viņi neapbrīno lieliskos grebumus. Viņus moka viena doma: ko šeit ēdis bijušais saimnieks tirgonis un cik tas izmaksātu pie pašreizējās dārdzības?
Jebkurā muzejā var sastapt šādus cilvēkus. Kamēr ekskursijas mundri soļo no viena šedevra pie otra, tāds īpatnis stāv zāles vidū un, ne uz ko neskatīdamies, skumdams ņurd:
— Ek! Kā cilvēki dzīvojuši!
Asaras rldama, Līza skrēja pa ielu. Domas viņu dzina uz priekšu. Viņa domāja par savu laimīgo un nabadzīgo dzīvi.
«Kaut būtu vēl galds un divi krēsli, tad būtu pavisam labi. Un arī primusu galu galā vajag iegādāties. Kaut kā jāiekārtojas.» .
Viņa sāka iet lēnāk, jo pēkšņi atcerējās strīdu ar Koļu. Bez tam viņai ļoti gribējās ēst. Pēkšņi viņu pārņēma naids pret vīru.
— Tā vienkārši ir nejēdzība! — viņa skaļi sacīja.
Est gribējās vēl vairāk.
— Labi jau, labi. Es pati zinu, kas man jādara.
Un Līza sarkdama nopirka no tirgones sviestmaizi ar vārītu desu. Lai gan viņa bija ļoti izsalkusi, tomēr ēst uz ielas likās nepieklājīgi. Kā nekā viņa tomēr bija matrača īpašniece un smalki pazina dzīvi. Viņa paskatījās apkārt un iegāja divstāvu savrupmājas parādes durvīs. Tur, izbaudīdama lielu tīksmi, viņa ņēmās notiesāt sviestmaizi. Desa bija apburoša. Pa parādes durvīm ienāca liela ekskursantu grupa. Iedami garām pie sienas stāvošajai Līzai, ekskursanti lūrēja uz viņu.
«Lai redz!» nolēma saniknotā Līza.
XVIII nodaļa MĒBEĻU MUZEJS
Līza ar drāniņu noslaucīja muti un nopurināja no blūzes drupatas. Viņai kļuva jautrāk ap sirdi. Viņa stāvēja pie izkārtnes:
ļ MĒBEĻU MEISTARĪBAS MUZEJS ļ
Atgriezties mājās bija neērti. Nebija arī pie kā aiziet. Kabatā atradās divdesmit kapeiku. Un Līza nolēma sākt patstāvīgu dzīvi ar muzeja apmeklēšanu. Pārbaudījusi, cik kabatā naudas, Līza iegāja vestibilā.
Tur viņa tūlīt ievēroja vīru ar noplukušu bārdu. Tas stāvēja, pievērsis malachita kolonai moku pilnu skatienu, un dvesa caur ūsām:
— Cik gan grezni dzīvojuši cilvēki!
Līza ar cieņu paskatījās uz kolonu un uzgāja augšā.
Mazās, četrstūrainās istabiņās ar tik zemiem griestiem, ka katrs tanīs ieejošais cilvēks šķita kā milzis, Līza paklaiņoja kādas desmit minūtes.
Sajās istabās bija izstādītas Pavlova ražotās ampira, sarkankoka un Karelijas bērza mēbeles — simetriskām formām, brīnišķīgas un kareiviskas. Divi četrstūraini skapji, kuru stikla durvis šķērsoja sakrauti šķēpi, stāvēja pretī rakstāmgaldam. Galds bija milzīgs. Nosēsties aiz tā būtu tikpat kā nosēsties aiz Teatra laukuma, pie kam Lielais teātris ar kolonādi un bronzas zirgu- četrinieku, kas velk Apolonu uz «Sarkanās magones» pirmizrādi, uz galda izskatītos kā rakstāmpiederumu komplekts. Tā vismaz šķita Līzai, kas bija audzināta ar burkāniem kā trusītis. Stūros stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm, kuru augšdaļas bija izliektas kā aunu ragi. Saule rotājās uz krēslu persiku krāsas apvalka.
Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, bet sēdēt uz tā bija aizliegts.
Līza domās iztēlojās, kā izskatītos neiedomājami dārgais Pavlova ampira krēsls līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Izskatījās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pavlova ampiru un, nobēdājusies par to, ka viņai ar Koļu nav istabas šai pilī, nejauši izgāja gaitenī.