Kreisajā pusē no pašas grīdas pacēlās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Līza lejā ieraudzīja milzīgu, baltu zāli ar divrindu logiem un kolonām. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeklētāji. Līza apstājās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi šādu zāli.
Izbrīnā sastingusi, Līza ilgi noraudzījās lejā. Pēkšņi viņa pamanīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem staigā viņas šīs dienas paziņas — Benders un tā pavadonis — reprezentablais vecis ar skūto galvu.
— Nu tas ir jauki! — Līza iesaucās. — Nebūs tik garlaicīgi.
Viņa ļoti nopriecājās, skrēja lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap četrdesmit priekšmetu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No viesistabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu, mēbeiētu, kā likās, tikai ar puķainiem spilveniem.
Viņa skrēja garām itāliešu Renesanses brokātā krēsliem, garām holandiešu skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldachinu uz melnām, vītām kolonām. Cilvēks šai gultā izskatītos ne lielāks par riekstu.
Pēdīgi Liza izdzirda ekskursantu čalas; tie neuzmanīgi klausījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II imperiālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizraušanos ar Ludviķa XVI stila mēbelēm.
Tā bija lielā zāle ar kolonām un daudzajiem logiem. Līza aizgāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu skūto pavadoni.
Pienākdama klāt, Līza saklausīja skanīgu balsi:
— Mēbeles šiki un moderni stilā. Bet tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.
— Jā, taču šeit acīm redzot ir vēl arī citas zāles. Mums vajag visu sistemātiski aplūkot.
— Labdien, — sacīja Līza.
Abi pagriezās un uzreiz sarauca pieres.
— Labdien, biedri Bender. Labi, ka es jūs atradu. Citādi vienai garlaicīgi. Skatīsimies visi konā.
Koncesionari saskatījās. Ipolits Matvejevičs pieņēma brašu stāju, lai gan viņam nepatika, ka Līza varētu viņus aizkavēt svarīgajā briljantu mēbeļu meklēšanas darbā.
— Mēs esam tipiski provincieši, — Benders nepacietīgi iesaucās, — bet kā šeit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?
— Pilnīgi nejauši. Es sastrīdējos ar Koļu.
— Ak tā? — piebilda Ipolits Matvejevičs.
— Nu, atstāsim šo zāli, — Ostaps sacīja.
— Bet es to vēl neesmu apskatījusi. Tā ir tāda jauka zālīte.
— Sākas! — Ostaps iečukstēja Ipolitam Matvejevičam ausī. Un, vērsdamies pie Līzas, piemetināja: — Seit galīgi nav ko skatīties. Pagrimuma stils. Kerenska laikmets.
— Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbeles, — ieteicās Ipolits Matvejevičs, — labāk dosimies turp.
Līza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņš tai likās apbrīnojami mīļš zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību un izšķirošo brīdi dārgumu krātuves meklēšanā, Benders, iedams aiz pārīša, līksmi ķiķināja. Viņu uzjautrināja indiāņu virsaitis kavaliera lomā.
Līza koncesionarus stipri traucēja. Viņi, tikai acis uzmetuši, tūlīt aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un neviļus steidzās nākošajā, bet Līza ilgi aizkavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi izlasīja visas drukātās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponātā. Neviļus un pašai nemanot, viņa visas redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Koļam brīnumainā kārtā arī
Izdotos dabūt trīs kvadratasu lielu istabu, arī tad šo viduslaiku ložu istabā nevarētu novietot. Tomēr Līza ilgi staigāja ap gultu, ,ar soļiem mērodama tās patieso platību. Līza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet to bruņnieciskie raksturi neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.
—' Pacietīsimies, — Ostaps čukstēja, — mēbeles nekur neaizbēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni. Es esmu greizsirdīgs.
Vorobjaņinovs pašapmierināti pasmaidīja.
Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laikmeta mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi sajūsmināja Līzu.
— Skatieties, skatieties! — viņa uzticīgi sauca, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. — Redziet šo rakstāmgaldu? Tas •brīnišķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?
— Burvīgas mēbeles! — Ostaps dusmīgi sacīja. — Tikai pagrimuma stilā.
— Bet šeit es jau biju, — sacīja Līza, ieiedama sarkanajā viesistabā, — šeit, es domāju, nav vērts uzkavēties.
Viņai par izbrīnu pret mēbelēm vienaldzīgie Līzas pavadoņi pie durvīm apstājās kā zemē ierakti.
— Ko jūs stāvat? Iesim. Es jau esmu nogurusi.
— Pagaidiet, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atbīdīdams viņas roku, — vienu mirklīti.
Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stāvēja Gambsa krēsli. Dīvānu kaktā arī ielenca krēsli. To liektās kājiņas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevičam bija bezgala pazīstamas. Ostaps pētījoši vēroja viņu. Ipolits Matvejevičs piesarka.
— Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, — viņš sacīja Līzai, — piesēdiet šeit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pastaigasim. Sī, liekas, ir interesanta zāle.
Līzu apsēdināja.
Koncesionari aizgāja pie loga.
— Vai tie ir tie paši? — Ostaps jautāja.
— Tā kā būtu. Jāapskata rūpīgāk.
— Vai šeit ir visi krēsli?
— Tūlīt es saskaitīšu. Vienu mirklīti…
Vorobjaņinovs ar acīm sāka skaitīt krēslus.
— Paga, paga, — viņš pēdīgi sacīja, — divdesmit krēslu. Tas nevar būt. Pavisam te taču jābūt tikai desmit krēsliem.