— Nu apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli.
Viņi sāka staigāt starp krēsliem.
— Nu? — Ostaps steidzināja.
— Atzveltne tā kā būtu citādāka nekā manējiem.
— Tātad nav īstie?
— Nav vis.
— Liekas, es veltīgi esmu ar jums sasējies.
Ipolits Matvejevičs bija pavisam nospiests.
— Labi, — Ostaps sacīja, — sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet šurp orderi! Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Sēdieties līdzās meitenei un gaidiet. Es tūlīt atgriezīšos.
— Kāpēc jūs esat tik skumīgs? — Līza vaicāja. — Jūs esat noguris?
Ipolits Matvejevičs klusēja.
— Vai jums galva sāp?
— Jā, mazliet. Rūpes, saprotiet. Trūkst sievietes maiguma, tas viss atsaucas uz dzīves veidu.
Līza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu sarunas biedru ar skūto galvu, un tai patiešām kļuva viņa žēl. Vorobjaņinovam bija cietēja acis. Pensnejs nenoslēpa krasos maisiņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas darbveža dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu mednieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Matvejevičs bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevičs bija zaudējis savu stāju un seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalstnieka dēla varenajam intelektam. Tagad, uz brīdi palicis divatā ar apburošo pilsoni Kalačovu, viņš tiecās tai izstāstīt visas savas nedienas ifn satraukumu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt.
— Jā, — viņš sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, — tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Elizabete…
— Petrovna. Bet kā jūs sauc?
Viņi nosauca viens otram vārdus un tēva vārdus.
«Mīlas pasaka maigā,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, raudzīdamies Līzas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam muižniecības priekšniekam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes maiguma, kura trūkums tik smagi atsaucās uz dzīves veidu, ka viņš nevilcinādamies paņēma Līzas rociņu savā krunkainajā ķepā un
kvēli sāka stāstīt par Parizi. Viņam gribējās būt bagātam, izšķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt sabiedrību un pie orķestra mūzikas atsevišķā kabinetā dzert redereri kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar šo meiteni, kas, bez šaubām, nekā nezin ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu šā žanra jaukumu. Taču būt valdzinošam tik ļoti gribējās! Un Ipolits Matvejevičs Līzu apbūra ar stāstiem par Parizi.
— Vai jūs esat zinātnes darbinieks? — Līza jautāja.
— Jā, savā ziņā tā ir, — atbildēja Ipolits Matvejevičs, juzdams, ka pazīšanās laikā ar Benderu viņš atkal atguvis pēdējos gados novārtā pamesto nekaunību.
— Cik jums gadu, atvainojiet par jautājumu?
— Ar zinātni, kuru es šai brīdī pārstāvu, tam nav nekāda sakara.
Ar šo ātro un trāpīgo atbildi Līza bija uzvarēta.
— Bet tomēr? Trīsdesmit? Četrdesmit? Piecdesmit?
— Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.
— Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks.
Ipolits Matvejevičs jutās laimīgs.
— Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? — Ipolits Matvejevičs jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.
Līza ļoti nokaunējās. Viņa dīdījās uz krēsla un jutās neomulīgi.
— Kur tas biedrs Benders tik ilgi kavējas? — viņa ieteicas smalkā balstiņā.
— Sakiet lūdzu: kad gan? — Vorobjaņinovs nepacietīgi jautāja. — Kad un kur mēs atkal tiksimies?
— Nu, es nezinu. Kad vēlaties.
— Vai šodien varētu?
— Šodien?
— Es jūs lūdzu.
— Nu, labi. Lai būtu šodien. Nāciet pie mums!
— Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks. Vai zināt dzejoli: «Maijs šis draiskais, maijs šis burvīgais savas spirgtās ziedoņdvesmas dveš.»
— Vai tās ir Zarova vārsmas?
— M-m . . . Liekas gan. Tātad šodien? Bet kur?
— Kāds jūs esat jocīgs! Kur vēlaties. Varbūt gribat pie ugunsdrošā skapja? Ziniet? Kad satumsīs …
Ipolits Matvejevičs tikko bija paspējis noskūpstīt Līzai roku,
ko viņš izdarīja visai svinīgi — trīs tūrēs, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti darbīgs.
— Piedodiet, mademoiselle, — viņš ātri sacīja, — bet mēs ar draugu jūs nevarēsim pavadīt. Izrādās, mums veicams neliels, bet ]oti svarīgs pasākums. Mums steidzīgi jādodas uz kādu vietu.
Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa.
— Uz redzēšanos, Elizabete Petrovna, — viņš steidzīgi sacīja, — atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidzamies.
Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnījušos Līzu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.
— Ja es nebūtu iejaucies, — Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, — mēs ne velna nebūtu panākuši. Klanieties man līdz zemei! Klanieties, klanieties vien, nebaidieties, galva nenolūzīs! Klausieties! Jūsu mēbelēm nav mākslas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar šādu situāciju?
— Kas tā par ņirgāšanos! — iesaucās Vorobjaņinovs, kas bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā intelekta 'kundzības.
— Klusējiet, — Ostaps vēsi sacīja, — jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt neiegūsim jūsu mēbeles, tad viss pagalam. Nekad jūs tās neredzēsiet. Kantori man nupat bija smaga saruna ar šīs vēsturiskās atkritumu bedres vadītāju.
— Nu un kā? — iekliedzās Ipolits Matvejevičs. — Ko tad jums vadītājs sacīja?
— Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! «Sakiet,» es viņam jautāju, «kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc ordera atsūtītās mēbeles šeit nav atrodamas?» Es jautāju, protams, laipni, biedriski. «Kas tās par mēbelēm?» viņš atvaicn. «Pie manis muzejā šādi gadījumi nav novēroti.» Es viņam tūlīt pabāžu orderi. Viņš sāk rakties grāmatās. Meklēja pusstundu un pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur ir šīs mēbeles?