— Pazudušas? — iepīkstējās Vorobjaņinovs.
— Iedomājieties, tomēr ne. Iedomājieties tikai, ka tādā varzā tās tomēr saglabājušās. Kā es jums jau sacīju, mākslas vērtības tām nav. Tās iegrūduši noliktavā, un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (tās atradušās noliktavā septiņus, gadus!) mēbeles nosūtījuši pārdošanai vairāksolīšanā. Zinātņu Galvenās pārvaldes ūtrupju namā. Un, ja tās nav nopirktas vakar vai šodien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts?
— Ātrāk! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs.
— Ormani! — ieaurojās Ostaps.
Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.
— Skūpstiet pateicībā manas kāju pēdas! Nebaidieties, hof- rnaršal! Vīns, sievietes un kārtis mums nodrošinātas. Tad norēķināsimies arī par debeszilo vesti.
Pctrovkas pasažā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionari ieskrēja mundri kā ērzeļi. Jau pirmajā ūtrupju nama istabā viņi ieraudzīja to, ko iik ilgi bija meklējuši. Visi desmit Ipolita Matvejeviča krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kājiņām. Pat pārvalki nebija kļuvuši nedz tumšāki, nedz izbalojuši, nedz saplīsuši. Krēsli izskatījās svaigi un tīri, it kā nupat būtu atradušies Klaudijas Ivanovnas gādīgajā uzraudzībā.
— Vai tie ir īstie? — Ostaps jautāja.
— Ak dievs, ak dievs, — dvesa Ipolits Matvejevičs, — īstie, īstie. Tie paši. Šoreiz nav nekādu šaubu.
— Drošības pēc pārbaudīsim, — Ostaps sacīja, cenzdamies palikt mierīgs.
Viņš piegāja pie pārdevēja:
— Sakiet, lūdzu, šie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu muzeja?
— Šie? Sie — jā.
— Un tos pārdod?
— Pārdod gan.
— Kāda cena?
— Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolīšanā.
— Ahā. Vai šodien?
- Nē. Šodien izsole jau beigusies. Rītā no pulksten pieciem.
— Bet tagad tos nepārdod?
— Nē. Rītā no pulksten pieciem.
Taču tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.
— Atļaujiet, — nošļupstēja Ipolits Matvejevičs, — apskatīt. Vai drīkst?
Koncesionari ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklājības pēc apskatīja arī citas mantas. Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.
— Dieviniet mani! — čukstēja Ostaps. — Dieviniet, muižniecības priekšniek.
Ipolits Matvejevičs bija gatavs Ostapu ne tikai dievināt, bet pat skūpstīt viņa aveņkrāsas puszābaku zoles.
— Rītā, — viņš skaitīja, — rītā, rītā, rītā.
Viņam gribējās dziedāt.
XIX nodaļa EIROPEISKAS VELĒŠANAS
Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojošam dzīves veidam: apmeklēja muzejus un centās iepazīties ar meitenēm, Stargorodā, Pļechanova ielā divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un neaizsargāta sieviete, apspriedās un konspirēja ar savām kaimiņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Taču nekādas ūdenszīmes nebija redzamas, un, ja tās arī būtu bijušas, tomēr tādā gadījumā iznesīgā Ostapa noslēpumainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.
Pagāja trīs dienas. Pie apvāršņa vēl aizvien nekas neparādījās. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņš, ne rokassprādze ar tukšo vidu, ne krēsls. Visi šie dzīvie un nedzīvie priekšmeti bija pazuduši vismīklainākā kārtā.
Tad atraitne spēra radikalus soļus. Viņa devās uz «Stargorodas Pravdas» kantori, un tur viņai visai ātri sabrūvēja sludinājumu:
Loti lūdzu :
personas, kas zinātu atrašanās vietu.
No mājas aizgājis b. Benders, 25—30 gadu vecs.
Ģērbies za]ā uzvalkā, dzeltenās kurpēs un debeszilā vestē. :
Brunets. Atrad. lūdzu paziņ. pret pieklājīgu atlīdz.
Pļechanova ielā 15, Gricacujevai.
— Vai tas ir jūsu dēls? — kantorī līdzjūtīgi painteresējās.
— Tas ir mans vīrs! — aizsegdama seju ar lakatiņu, atbildēja cietēja.
— Ak vīrs!
— Likumīgs. Un kas tad ir?
— Tāpat vien. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā.
Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail. Dīvainu skatienu pavadīta, atraitne aizgāja.
Trīs reizes atskanēja sauciens no «Stargorodas Pravdas» slejām. Bet milzīgā valsts klusēja. Tādas personas neatradās, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis dzeltenos puszābakos. Neviens arī neieradās pēc pieklājīgā atalgojuma. Kaimiņienes trina mēles.
Atraitnes seja ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Un dīvaini: vīrs pazibēja kā raķete, aizraudams sev līdz melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sievietes sirdi, sevišķi atraitnes?
Stargorodā visi jau bija pieraduši pie tramvaja un bez bailēm kāpa tajā iekšā. Konduktori skaļās, vēl nepagurušās balsīs sauca: «Vietu nav!» — un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kopš Vladimira Spožās Saulītes laikiem. Visu grupu invalidi, sievietes ar bērniem un Viktors Michailovičs Poļesovs kāpa vagonā no priekšējās platformas. Uz aicinājumu: «Saņemiet biļetes!» — Poļesovs augstprātīgi atbildēja: «Gada biļete!» — un palika līdzās tramvaja vadītājam. Gada biļetes viņam, protams, nebija un arī nevarēja būt.
Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturēšanās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.
Sazvērnieki rūpīgi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klusēja pat Viktors Michailovičs, kuram tā vien niezēja mēle ar kādu cilvēku parunāties par notikumiem, kas viņu tik ļoti satrauca. Taču, atceroties Ostapa varenos plecus, Poļesovs valdījās. Savu sirdi viņš izkratīja tikai sarunās ar zīlnieci.