— Kā jums liekas, Helena Staņislavovna, —'viņš vaicāja, — kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?
Arī Helenu Staņislavovnu tas ļoti interesēja, taču viņai nebija nekādu ziņu.
— Bet vai jums neliekas, Helena Staņislavovna, — turpināja nemierīgais atslēdznieks, — ka viņi pašreiz veic kādu sevišķu uzdevumu?
Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā tas arī esot. Tādās pašās domās acīm redzot bija arī papagailis sarkanajās apakšbiksēs. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: «Dod sēkliņas, un es tev tūlīt visu izstāstīšu. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas Nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sētnieku.»
— Bet vai jūs, Helena Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam taču sēdēt, rokas klēpī salikuši!
Zīlniece piekrita un vēl piemetināja:
— Bet Ipolits Matvejevičs ir varonis!
— Protams, varonis, Helena Staņislavovna! Un šis brašais
virsnieks, kas bija kopā ar viņu? Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gribat, Helena Staņislavovna, bet šo pasākumu nedrīkst atstāt pašplūsmā. Nekādā ziņā nedrīkst.
Un Poļesovs sāka darboties. Viņš regulāri apmeklēja visus slepenās biedrības «Zobens un spīļarkls» biedrus, sevišķi apnik- dams Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» piesardzīgajam īpašniekam pilsonim Kisļarskim. Ieraugot Poļesovu, Kisļarskis kļuva pelēks kā zeme. Bet runas par to, ka jāsāk darboties, padarīja bailīgo kliņģernieku vai ārprātīgu.
Nedēļas beigās visi sapulcējās Helenas Staņislavovnas istabā, kur mita arī papagailis. Poļesovs dega nepacietībā.
— Tu, Viktor, nepļurksti, — viņam teica saprātīgais Djad- jevs, — ko tu augām dienām bizo pa pilsētu?
— Vajag rīkoties! — kliedza Poļesovs.
— Rīkoties vajag, bet, lūk, klaigāt nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevičs ko teicis, tātad tas ir droši. Un jācer, ka gaidīt mums ilgi nevajadzēs. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priekš tā ir militārās personas. Bet mēs esam civili ļaudis — pilsētas inteliģences un tirgotāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveikuši? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pilsētas priekšgalā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais. t Angļi, mani kungi, šķiet, boļševikus vis neglaudīs. Tas mums ir pirmais ceļrādis. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Dodu savu goda vārdu.
— Par to mēs nemaz nešaubāmies, — Carušņikovs uzpūtīgi piebilda.
— Un lieliski, ka nešaubāties. Kādas ir jūsu domas, Kisļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?
Nikeša un Vlada izskats nepārprotami pauda, ka pārmaiņām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas «Ātrsai- ņotājs» priekšnieka vārdiem sapratis, ka viņam nebūs jāņem ak- tiva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.
—- Bet kas mums tagad jādara? — nepacietīgi jautāja Viktors Michailovičs.
— Nesteidzieties, — Djadjevs apsauca, — ņemiet piemēru no Vorobjaņinova pavadoņa. Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņš veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumtniekiem? Tā arī mums vajag rīkoties. Mēs tikai palīdzam bērniem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!
— Mēs muižniecības priekšnieka amatam ieteicam Ipolita
Matvejeviča Vorobjaņinova kandidaturu! — iesaucās jaunie cilvēki Nikešs un Vlads.
Carušņikovs nicīgi ieklepojās.
- Kur nu! Viņš būs vismaz ministrs. Bet varbūt pat vēl augstāk — diktators!
— Nu ko jūs, kungi, — Djadjevs teica, — muižniecības priekšnieks nav tik steidzami vajadzīgs. Par gubernatoru mums vajag domāt, nēvis par muižniecības priekšnieku. Sāksim no gubernatora. Es domāju . . .
— Djadjeva kungu! — jūsmīgi sauca Poļesovs. — Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības grožus?
— Es jūtos Joti glaimots par uzticību … — Djadjevs dzīrās runāt. Bet pēkšņi iejaucās sasarkušais Carušņikovs.
—- So jautājumu, kungi, — viņš sarūgtināts sacīja, — vajadzētu apspriest.
Viņš centās neskatīties uz Djadjeva pusi.
«Ātrsaiņotāja» īpašnieks lepni raudzījās uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar ēveļskaidām.
— Es neiebilstu, — viņš nomurmināja, — balsosim. Aizklāti vai atklāti?
— Padomju parašas mums nav vajadzīgas, — Carušņikovs aizvainots sacīja, — balsosim godīgi, kā eiropieši — aizklāti.
Balsoja ar papīrīšiem. Par Djadjevu tika nodotas četras zīmītes, par Carušņikovu — divas. Kāds bija atturējies. Pēc Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņš. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākošo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.
Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja godīgo, eiropeisko vēlēšanu rezultātus, istabā iestājās mokošs klusums. Uz Carušņikova pusi centās neskatīties. Neveiksmīgais gubernatora kandidats sēdēja kā apspļaudīts.
Helenai Staņislavovna! Carušņikova bija ļoti žēl. Viņa bija balsojusi par Carušņikovu.
Otru balsi Carušņikovs, kam balsošanas būšanās bija bagātīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Labsirdīgā Helena Staņislavovna tūlīt ierosināja:
— Bet par pilsētas galvu es tomēr ieteicu ievēlēt mosjē Carušņikovu.
— Kāpēc tad — tomēr? — ieteicās augstsirdīgais gubernators. — Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. Carušņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.
— Lūdzam, lūdzam! — visi klaigāja.
— Tātad uzskatīt ievēlēšanu par apstiprinātu?
Apspļaudītais Carušņikovs atplauka un sāka pat protestēt:
— Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot.' Par pilsētas galvu jo vairāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru. Ja jau jūs, kungi, vēlaties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, ļoti lūdzu jūs — lieciet uz balsošanu!