Dzīve Ipolita Matvejeviča acīs uzreiz kļuva drūmāka. Sašutuma un riebuma pilns pret visu pasauli, viņš atgriezās istabā.
Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbu- žinātos spilvenos, viņa pavisam saprātīgi un, kā viņam likās, pat bargi noraudzījās iekšā nākošajā Ipolitā Matvejeviča.
— Ipolit, — viņa skaidri sadzirdami nočukstēja, — apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt. ..
Ipolits Matvejevičs neapmierināts apsēdās, lūkodamies sievasmātes novājējušajā, ūsainajā sejā. Viņš centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu. Bet no smaida iznāca ķemīga grimase, un uzmundrinošie vārdi vispār nerādās. Ipolits Matvejevičs izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.
— Ipolit, — sievasmāte atkārtoja, — vai jūs atceraties mūsu viesistabas garnituru?
— Kādu? — Ipolits Matvejevičs jautāja tik laipni, kā tas iespējams tikai pret ļoti slimiem cilvēkiem.
— To … Ar angļu katunu pārvilkto …
— Ak to, kas bija manā mājā?
— Jā, Stargorodā …
— Atceros, ļoti labi atceros .. . Dīvāns, ducis krēslu un apaļš galdiņš uz sešām kājām. Bija lieliskas mēbeles. Gambsa ražotas… Bet kāpēc jūs tās atcerējāties?
Taču Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām pieņēma vitriola krāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa. Viņš spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, simetriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājiņām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bilžu rāmīšus ar dagerotipijā uzņemtām dižciltīgo radinieku ģīmetnēm pie sienām.
Šai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja:
— Krēsla sēdeklī es iešuvu savus briljantus.
Ipolits Matvejevičs pablenza uz veceni.
— Kādus briljantus? — viņš automatiski jautāja, bet tūdaļ apķērās. — Vai tad tos neatņēma toreiz kratīšanas laikā?
— Es paslēpu briljantus krēslā, — ietiepīgi atkārtoja vecene.
Ipolits Matvejevičs pielēca kājās un, paskatījies uz Klaudijas
Ivanovnas petrolejas lampas apgaismoto, pārakmeņojušos seju„ saprata, ka viņa nemurgo.
— Jūsu briljanti? — viņš iekliedzās, izbīdāmies pats savas balss spēka. — Krēslā! Kur jums prāts? Kāpēc jūs tos neatdevāt man?
— Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas muižu? — vecene mierīgi un naidīgi iebilda.
Ipolits Matvejevičs apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu miesu. Galva džinkstēja.
— Jūs taču izņēmāt briljantus no turienes? Tie ir šeit?
Vecene noraidoši papurināja galvu.
— Es nepaguvu. Jūs atceraties, cik ātri un negaidīti mums vajadzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kaminu.
— Bet tas taču ir ārprāts! Cik jus esat līdzīga savai meitai! — ska]ā balsī kliedza Ipolits Matvejevičs.
Un, vairs nekautrēdamies no tā, ka atrodas pie mirējas gultas, viņš ar troksni atgrūda krēslu un sīkiem solīšiem sāka tipināt pa istabu. Vecene vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejeviča izdarības.
— Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Vai jūs varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regalijām?
Vecene nekā neatbildēja.
Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no deguna pensnejs un, pazibšņojis zelta kniebi virs ceļiem, triecās pret zemi.
— Kā? Iebāzt krēslā briljantus par septiņdesmit tūkstošiem! Krēslā, par kuru pat nav zināms, kas uz tā sēž! …
Te Klaudija Ivanovna iešņukstējās un ar visu ķermeni sagāzās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pusloku, mēģināja satvert Ipolitu Matvejeviču, bet tūdaļ nokrita atpakaļ uz violetās, vatētās segas.
Ipolits Matvejevičs, no bailēm spiegdams, metās pie kaimiņienes.
— Liekas, viņa mirst!
Agronoma sieva lietišķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar vīru — bārdainu agronomu skrēja uz Ipolita Matvejeviča māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, iemaldījās pilsētas dārzā.
Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevičs klīda pa dārzu, uzgrūzdamies soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā sastingušos pārīšus par krūmiem.
Pats velns zina, kas notika Ipolita Matvejeviča galvā. Skandēja čigānu kori, apaļīgu dāmu orķestri nepārtraukti izpildīja «tango-amapa», acu priekšā atainojās Maskavas ziema un slaids, melns rikšotājs, kas nicinoši sprauslāja par kājāmgājējiem. Daudz kas atainojās Ipolita Matvejeviča iztēlē: ir reibinoši dārgās oranž- krāsas apakšbikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Kannām.
Ipolits Matvejevičs palēnināja soli un pēkšņi paklupa par guļošo zārku meistaru Bezenčuku. Meistars, kažokā satinies, gulēja šķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņš pamodās, nošķaudījās un mundri piecēlās kājās.
— Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs, — viņš dedzīgi teica, it kā turpinādams pirmīt sākto sarunu. — Zārks paģērē darbu.
— Nomira Klaudija Ivanovna, — pavēstīja pasūtītājs.
— Nu, lai viņai debesu valstība, — piekrita Bezenčuks. — Aizgājusi tātad vecenīte … Vecenītes, viņas vienmēr aiziet… Vai arī dievam dvēseli atdod, — raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, piemēram, sīciņa miesās, — tātad aizgājusi. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vēl vājāka, tad skaitās, ka dievam dvēseli atdevusi.. .