— Par visām lietām, kungi, demokrātijā, — teica Carušņikovs, — mūsu pilsētas pašvaldībai ir jābūt demokrātiskai. Bet bez kadeteļiem. Tie pietiekami mums brūvējuši mēslus septiņpadsmitajā gadā!
— Ceru, — dzēlīgi painteresējās gubernators, — ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?
Kreisāku par oktobristiem, kurus šinī sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis. nebija neviena. Carušņikovs sevi pasludināja par «centru». Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņš bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kādas partijas pieder.
Valodas ievirzījās par karu.
— Ja ne šodien, tad rīt, — teica Djadjevs.
— Būs karš, noteikti.būs.
— Ieteicu šo to iegādāties, kamēr vēl nav par velu.
— Jūs domājat? — uztraucās Kisļarskis.
— Bet kā jums liekas? Jūs domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Tūlīt milti no tirgus pazudis! Sudraba nauda būs kā ūdenī iekritusi, apgrozīsies visādi papīrīši, izlaidīs pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtīgas naudai, un visādas tamlīdzīgas blēņas.
— Ka būs karš, tas jau nu ir pilnīgi skaidrs.
— Jūs darāt, kā zināt, — teica Djadjevs, — bet es visus savus brīvos līdzekļus ieguldīšu pirmās nepieciešamības priekšmetu iegādei.
— Bet kā jums veicas ar manufakturu?
—- Manufaktura pati par sevi, bet tagad kārta cukuram un miltiem. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu.
Poļesovs pasmaidīja.
— Kā tad boļševiki k.aros? Ar ko? Ar ko viņi karos? Ar vecām šautenēm? Bet kur ir gaisa flote? Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem — nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplanu?
— Kādi divi simti!
— Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Bet Francijai astoņdesmit tūkstošu kaujas lidmašīnu.
Izklīda tikai pēc pusnakts.
— Jā-ā . . . Boļševiki noveduši līdz pēdējam.
Gubernators aizgāja pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspīlēti cienīgi.
— Gubernators! — Carušņikovs novilka. — Nu, kas tu par gubernatoru, ja neesi ģenerālis?
— Es būšu civilģeneralis, bet tev skauž, vai ne? Ja gribēšu, ietupināšu tevi tuptūzī. Sēdēsi kā ausainis.
— Mani nevar iesēdināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uzticība. .
— Par vienu ievēlēto divus neievēlētos dod.
— Pa-alūgšu ar mani nejokot! — Carušņikovs pēkšņi iebļāvās, ka visa iela noskanēja.
— Ko tu, muļķi, kliedz? — jautāja gubernators. — Vai gribi milicijā pārnakšņot?
— Es nedrīkstu milicijā pārnakšņot, — atbildēja pilsētas galva, — es esmu padomju kalpotājs .. .
Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.
XX nodaļa NO SEVIĻAS LĪDZ GRENADAi
Piedodiet, bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis Frola un Laura baznīcas apcirptais garīdznieks? Viņš, liekas, taisījās doties uz Vīnogu ielu Nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir šis apslēpto bagātību meklētājs eņģeļa izskatā, šis niknākais ienaidnieks Ipolitam Matvejevičam Vorobjaņinovam, kas pašreiz dežurē tumšā gaitenī pie ugunsdrošā skapja?
Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņecas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens .. .
Svēto tēvu Fjodoru bija pārņēmusi alkatība. Viņam šausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņš joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģeneralienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, neslēpjas nekādi dārgumi.
Svētais tēvs klaiņo pa Krieviju. Tikai sievai raksta vēstules.
SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,
AR VIŅA ROKU SARAKSTĪTA CHARKOVA, STACIJA, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.
Mana drostaliņa, Katerina Aleksandrovna!
Esmu ļoti nogrēkojies tavā priekšā. Pametu tevi, nabadzīti, vienu pašu tādā brīdī.
Mans pienākums tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, cerams, arī piekritīsi man.
Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un nedomāju iestāties, lai dievs mani no tā pasarga.
Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atceries, es tev kādreiz tiku stāstījis par sveču fabriku. Mums tā piederēs un varbūt vēl kas vairāk.
Un tev vairs nevajadzēs pašai pusdienas gatavot un vēl pus- dienotājus turēt. Brauksim uz Samaru un nolīgsim kalponi.
Zini ko, tikai tu to turi lielā slepenībā, nevienam, pat Marjai
Ivanovnai, nestāsti. Es meklēju apslēptas bagātības. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuchovu, Vorobjaņinova sievasmāti? Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā, Stargorodā, kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot paslēpti viņas briljanti.
Tikai tu, Katiņ, nedomā, ka esmu kāds zaglis. Sos briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejeviča, viņas sensenā spīdzinātāja.
Lūk, kāpēc es tevi, nabadzīti, tik pēkšņi pametu.
Neturi uz mani ļaunu prātu.
Es iebraucu Stargorodā, un vai tu vari iedomāties — šis vecais sieviešu pavedējs jau priekšā. Kaut ikā uzzinājis. Acīm redzot veceni pirms nāves vēl spīdzinājis. Drausmīgs cilvēks! Viņam līdz braukā kāds kriminālnoziedznieks — nolīdzis sev palīgā īstu banditu. Viņi man uzbruka, gribēja aizraidīt uz viņpasauli. Bet es neesmu ar pliku roku ņemams, nepadevos vis.
Sākumā es nokļuvu uz maldu ceļa. Tikai vienu krēslu atradu Vorobjaņinova mājā (tur tagad labdarības iestāde); nesu šo mēbeli pie sevis uz «Sorbonas» numuru, un pēkšņi no stūra kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metās man virsū un ieķērās krēslā. Gandrīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēc tam es ieskatos vērīgāk — Vorobjaņinovs. Noskuvies, iedomājies tikai, pat galva plika, īsts afērists, vecumdienās kritis negodā.