Mēs salauzām krēslu, bet tur nekā nebija. To es sapratu tikai vēlāk, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirklī biju ļoti sarūgtināts.
Man bija ļoti sāpīgi, un es tam izvirtulim visu taisnību acīs pateicu.
«Kāds kauns,» es saku, «vecumdienās, kāda,» es saku, «mežonība Krieviju piemeklējusi; lai muižniecības priekšnieks kā lauva kluptu virsū dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartejiskumu! Jūs,» es saku, «esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un svešas mantas mednieks, mantas, kas tagad pieder valstij, nevis jums.»
Viņš apkaunējās un no manis aizgāja, droši vien uz atklāto māju.
Bet es devos uz savu numuru «Sorbonā» un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un es izdomāju to, kas šim skūtajam dul- buram nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katiņ, ne jau velti es juridiskajā fakultatē esmu mācījies — dzīvē tas noderēja.
Es atradu šo cilvēku. Jau otrā dienā atradu. Bartolomejičs ir ļoti kārtīgs vecītis. Dzīvo ar savu vecenīti, smagā darbā dienišķo maizīti pelnīdams. Viņš man iedeva visus dokumentus. Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesistabas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvuši inženiera Brunsa rokās, Vīnogu ielā Nr. 34. Ievēro — visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļuvuši dažādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet «Sorbonā» es atkal satikos ar šo nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un nežēloju arī viņa draugu, to banditu. Es ļoti baidījos, ka viņi varētu izokšķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā līdz tam laikam, kamēr viņi aizbrauca.
Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Charkovu, kur nozīmēts darbā. No sētnieka es izdibināju, ka viņš aizvedis sev līdz visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņš esot, tā stāsta, ļoti nosvērts cilvēks.
Es tagad sēžu Charkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā sakarībā. Pirmkārt, es tevi ļoti mīļoju un daudz par tevi domāju, otrkārt, Brunsa šeit vairs nav. Bet tu neskumsti. Brunss, kā es uzzināju, tagad strādā Rostovā, Novorosijskas cementa trestā. Naudas ceļam man pietiek līdz ar nagiem. Pēc stundas braukšu tālāk ar preču un pasažieru vilcienu. Bet tu, mana labiņā, lūdzu, aizej pie svaiņa un paņem no viņa piecdesmit rubļus (viņš man ir parādā un solījās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā, uz pieprasījumu Fjodoram Johanovičam Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīsdesmit kapeikas.
Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns?
Vai pie tevis ir bijusi Kondratjevna? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka drīz atgriezīšos: esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes, kura guļ uz nāves gultas. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejcvs vēl pusdieno? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie krustmātes.
Kāds pie jums pieturas laiks? Seit, Charkovā, pilnīgi kā vasarā. Pilsēta trokšņaina — Ukrainas republikas centrs. Pēc dzīves provincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs.
Izdari sekojošo:
1) manu vasaras talaru nodod tīrīšanā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrīšanu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargā veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes.
Pasveicini visus no manis. Saki, ka drīz atbraukšu. Maigi skūpstu, apkampju un dodu savu svētību.
Tavs vīrs Fedja. Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?
Mīla kaltē cilvēku. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev mieru. Muižniecības priekšnieks zaudē apetiti.
Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktierī, Ipolits Matvejevičs ielavījās rožainajā mājiņā un ieņēma poziciju pie ugunsdrošās kases. Viņš dzirdēja sprauslājam uz Kastiliju aizejošu vilcienu un šļakstinām aizpeldošu tvaikoni.
Alpuchara zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk.
Sirds šūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausīs džinkstēja.
Ģitara kad atskan maigi, Mana mī|ā, laukā nāc!
Gaiteņos valdīja satraukums. Nekas nespēja atkausēt ugunsdrošā skapja saltumu.
No Sevijas līdz Grenadai Nāk kad vakars, ielas tumst…
Penaļos stenēja gramofoni. Kā bites dūca primusi.
Atskan liegas serenādes, Cīņā šķēpu tērauds dun.
Vārdu sakot, Ipolits Matvejevičs līdz neprātam bija iemīlējies Līzā Kalačovā.
Pa gaiteni Ipolitam Matvejevičam pagāja garām daudzi cilvēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arīdzan pēc skābiem kāpostiem. Gaiteņa tumsā cilvēkus vareja pa zīt tikai pēc smaržas vai gaitas. Līza vēl nebija gājusi garam. Par to Ipolits Matvejevičs bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nenēsāja arīdzan ar dzelzs pakaviem apkaltus zābakus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja piemist. No viņas varēja uzvēsmot vienīgi maiga rīsu biezputras vai arī garšīgi pagatavotu salātu smarža, ar ko Nordmane-Severova kundze tik ilgu laiku ēdināja slaveno mākslinieku Iļju Repinu.
Un pēkšņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un saldi purpinādams.
— Vai tā esat jūs, Elizabete Petro^na? — maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevičs.
Kāds rupjā balsī norūca:
— Sakiet, lūdzu: kur te dzīvo Pfeferkorni? Seit tumsā ne velna nevar saprast.
Ipolits Matvejevičs izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs nesaprašanā gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.
Līza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem stingi zaļajām vakara debesīm.
— Kur tad mēs iesim? — jautāja Līza.
Ipolits Matvejevičs paskatījās uz viņas balto, starojošo seju un, kur viņam vajadzēja vienkārši pateikt: «Es esmu šeit, Inezila, zem tava loga stāvu,» — ņēmās gari un apnicīgi stāstīt par to, ka viņš sen neesot bijis Maskavā un Parize esot nesalīdzināmi labāka nekā Belokamena, kas, lai gudrotu kā gudrodams, tomēr esot un paliekot tikai slikti plānota, liela sādža.