— Maskavu es, Elizabete Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība. Bet mēs savā laikā naudu nežēlojām. «Dzīvojam mēs tikai reiz» —- ir tāda dziesmiņa.
Viņi izstaigāja visu Prečistenskas bulvāri un iznāca krastmalā pie Pestītāja tempļa.
Aiz Maskavas upes tilta no skursteņiem vēlās dūmi kā kuplas sudrablapsu astes. Maskavas elektriskās stacijas dūmoja kā eskadra. Pāri tiltiem rāpās tramvaji. Upē peldēja laivas. Sērīgi dziedāja harmonikas.
Paņēmusi Ipolitu Matvejeviču zem rokas, Līza viņam izstāstīja visus savus sirdsēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem — bijušajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetarisko ēdienu vienmuļību.
Ipolits Matvejevičs klausījās un apsvēra. Viņā modās dēmoniski spēki. Acu priekšā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņš nāca pie slēdziena, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko pārsteigt. •
— Iesim uz teātri, — ierosināja Ipolits Matvejevičs.
— Labāk uz kino, — Liza sacīja, — kino iznāk lētāk.
— O! Kāds tam sakars ar naudu! Tik burvīga nakts — un pēkšņi diezin kāda nauda.
Un galīgi atraisījušies demoniskie spēki nekaulēdamies iesēdināja pārīti važonī un aizveda uz kino «Ars». Ipolits Matvejevičs bija lielisks. Viņš paņēma visdārgākās biļetes. Taču nesagaidīja, kamēr seanss beigsies. Līza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrana tuvumā, un slikti redzēja no dārgās trīsdesmit ceturtās rindas.
Ipolita Matvejeviča kabatā atradās puse sumas, ko koncesionari bija dabūjuši no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznības atradušajam Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, vieglas mīlas iespējas apskurbināts, viņš gatavojās Līzu apžilbināt ar savu plašo vērienu. Tādam uzdevumam viņš sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņš ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija iekarojis skaistās Helenas Bouras sirdi. Viņam piemita ieradums viegli un bagātīgi šķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās smieklīgi izlietot visu savu vecā režima spožumu mazās padomju meitenes iekarošanai, kura vēl nekā prātīga nebija redzējusi.
Pēc īsas pierunāšanas Ipolits Matvejevičs aizveda Līzu uz «Prāgu», Maskavas patērētāju biedrības pirmklasīgu ēdnīcu — «labāko vietu Maskavā», kā viņam teica Benders.
«Praga» Līzu pārsteidza ar daudzajiem spoguļiem, gaismu un puķu podiem. Līzai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestoranus. Bet spoguļu zāle pēkšņi pārsteidza arī Ipolitu Matvejeviču. Viņš bija atpalicis, aizmirsis, kā iekārto restorānus. Tagad viņš gaužām apkaunējās par saviem barona zābakiem ar kvadrātveidīgajiem purniem, par atsevišķi pirktajām pirmskara biksēm un ar sidrabainām zvaigznēm nobārstīto vesti.
Abi apmulsa un palika ar vaļā mutēm visas šīs raibās publikas priekšā.
— Iesim tur, kaktā, — ierosināja Vorobjaņinovs, kaut gan pie pašas estrādes, kur orķestris zāģēja «Bajaderas» nodrāzto popu- riju, bija brīvi galdiņi.
Juzdama, ka viņai pievērsti visu skatieni, Līza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sieviešu siržu lauzējs Vorobjaņinovs. ^Augstākās sabiedrības lauvas izsēdētās bikses nokarājās kā maiss uz viņa vājā dibena. Sieviešu siržu lauzējs uzmeta kūkumu un, lai kaut kā pārvarētu apmulsumu, sāka slaucīt pensneju.
Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevičs nebija gaidījis.
Un viņš nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelntrauku pa galdu un nepārtraukti atklepojās. Līza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusēšana kļuva arvien nospiedošāka. Bet Ipolits Matvejevičs nespēja izrunāt ne vārda. Viņš bija aizmirsis, ko tādās reizēs mēdz runāt.
— Esiet tik laipni! — viņš lūdza garāmejošos tautas ēdināšanas darbiniekus.
— Acumirklīti! — skrienot atsaucās viesmīli.
Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevičs, juzdamies atvieglināts, iedziļinājās tās saturā.
— Hm, — viņš purpināja, — teļa kotletes — divi divdesmit piecas, fileja — divi divdesmit piecas, degvīns — pieci rubļi.
— Par pieciem rubļiem lielā karafe, — pavēstīja viesmīlis, nepacietīgi lūkodamies apkārt.
«Kas ar mani notiek?» šausminājās Ipolits Matvejevičs. «Es kļūstu smieklīgs.»
— Lūdzu, — ar nosebotu laipnību viņš vērsās pie Līzas, — vai jums nelabpatiktos kaut ko izvēlēties? Ko jūs ēdīsiet?
Līzai bija kauns. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu viesmīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.
— Es nemaz negribu ēst, — viņa sacīja drebošā balsī. — Jeb varbūt.. . Sakiet, lūdzu, biedri, vai jums nav kaut kas no veģe- tariskiem ēdieniem?
Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.
— Veģetariskus ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi omleti ar šķiņķi.
— Tādā gadījumā, — izšķīries sacīja Ipolits Matvejevičs, — dodiet mums cīsiņus. Jūs taču ēdīsiet cīsiņus, Elizabete Pet- rovna? _
— Ēdīšu.
— Tātad — cīsiņus. Lūk, šos. Par rubli divdesmit piecām. Un pudeli degvīna.
— Būs karafītē.
— Tad lielo karafi.
Tautas ēdināšanas darbinieks paskatījās uz nevarīgo Līzu ar izbrīnās pilnām acīm.
— Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviaru? Lasi? Vai pīrādziņus?
Ipolita Matvejeviča rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsarakstu nodaļas darbvedis.
— Nevajag, — viņš rupji atbildēja. — Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.