To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.
— Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, — jaunkundze atbildēja.
— Nu, ko lai dara! Ņemiet!
Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru:
— Dodiet šurp, dārgumiņ, trīsdesmit rubļus un pasteidzieties — vai neredzat — kundzīte gaida. Nu?
Ipolits Matvejevičs nemaz nemēģināja meklēt naudu.
— Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz laimes prātu esat zaudējis?
— Man nav naudas, — beidzot nomurmināja Ipolits Matvejevičs.
— Kam nav? — Ostaps ļoti klusu jautāja.
— Man.
— Bet divsimt rubļi?
— Es … m-m-m … p-pazaudēju.
Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri novērtēja viņa no- šņurkušo seju, zaļganos vaigus un piepampušos maisiņus zem acīm.
— Dodiet naudu! — viņš naidīgi čukstēja. — Vecais nelietis!
. — Vai jūs maksāsiet vai ne? — jautāja jaunkundze.
— Vienu mirklīti! — Ostaps iesaucās, burvīgi smaidīdams,
— mazs starpgadījums.
Vēl bija maza cerība. Varēja pierunāt, lai naudu mazliet pagaida. Pēkšņi, atguvis valodu, Ipolits Matvejevičs, siekalas šļakstinādams, iejaucās sarunā.
— Piedodiet! — viņš iebrēcās. — Kāpēc komisijas nauda? Mēs nekā nezinām par tādu naudu. Vajag brīdināt. Es atsakos maksāt šos trīsdesmit rubļus.
— Labi, — jaunkundze kautri sacīja, — es tūlīt visu nokārtošu. Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam
dažus vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās. Viņa bārda mirdzēja spēcīgo elektrisko spuldžu gaismā.
— Pēc ūtrupju izsoles noteikumiem, — viņš skaļi paziņoja,
— personai, kas atteikusies maksāt pilnu sumu par nopirkto priekšmetu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek atcelta.
Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasaluši.
— Es jūs palūgšu atstāt zāli! — ūtrupnieks iesaucās. Efekts bija milzīgs. Publika ļauni sminēja. Ostaps tomēr necēlās kājās. Tādus triecienus viņš sen nebija saņēmis.
— Es jūs pa-alūg-šu!
Ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necieš iebildumus. Smiekli zālē kļuva skaļāki.
Un viņi izgāja. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sarūgtināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulainos plecus, paīsajos svārķeļos un muļķīgajos barona zābakos viņš gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kombinatora skatienu.
Koncesionari apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solīšanu tikai caur stikla durvīm. Ceļš uz turieni viņiem bija slēgts. Ostaps draudzīgi klusēja.
— Riebīgi noteikumi, — bailīgi ieminējās Ipolits Matvejevičs,
— pilnīga nejēdzība! Milicijā viņus vajag nosūdzēt. Ostaps klusēja.
— Nē, patiešām, velns zina, kas tas ir! — šķendējās Vorobjaņinovs. — Darbaļaudīm dīrā vai trīs ādas. Nudien! . . . Par lietotiem nieka desmit krēsliem prasa divsimt trīsdesmit rubļu. Prātā var sajukt. ..
— Jā, — Ostaps kokaini sacīja.
— Vai nav taisnība? — pārjautāja Vorobjaņinovs. — Prata var sajukt!
— Var gan.
Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cieši klāt un, apskatījies apkārt, deva muižniecības vadonim asu, spēcīgu un svešai acij nemanāmu belzienu sānos.
— Še tev milicija! Še tev dārgie krēsli visas zemes darbaļaudīm! Še tev nakts pastaigas ar skuķiem! Še tev sirmā bārda! še tev, sātans, pa ribām!
Ipolits Matvejevičs visas eksekūcijas laikā neizdvesa nevienu skaņu.
No sāniem raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sarunājas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.
— Nu, tagad vācies prom!
Ostaps pagriezās ar muguru pret uzņēmuma direktoru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brīža viņš atskatījās.
Ipolits Matvejevičs vēl arvien stāvēja turpat aiz muguras, nostiepis rokas gar sāniem.
— Ak, jūs vēl aizvien esat šeit, sabiedrības dvēsele? Vācieties prom! Nu?
— Bie-iedri Bender, — Vorobjaņinovs lūdzās. — Biedri Bender!
— Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Izdzīšu!
— Bie-iedri Bender!
Ostaps vairs neatskatījās. Zālē kaut kas notika, un tas tik ļoti ieinteresēja Ostapu, ka viņš pavēra durvis un sāka klausīties.
— Viss pagalam! — viņš nomurmināja.
— Kas pagalam? — iztapīgi jautāja Vorobjaņinovs.
— Krēslus pārdod pa vienam, lūk, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu. Tikai šaubos, vai jūs ielaidīs. Un arī ar naudu jums, kā liekas, diezgan plāni.
Šai laikā ūtrupes zālē notika sekojošais: ūtrupnieks, juzdams, ka no publikas izspiest uzreiz divsimt rubļu neizdosies (pārāk liela suma tiem sīkajiem ļautiņiem, kas palikuši zālē), nolēma dabūt šos divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solīšana, bet nu jau pa vienam.
— Četri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa izstrādājums. Trīsdesmit rubļu. Kas dod vairāk?
Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukstasinību.
— Ei, jūs, dāmu mīluli, stāviet šeit un nekur neaizejiet! Es pēc piecām minūtēm atgriezīšos. Bet jūs te skatieties ar abam, kas un kā. Lai neviens krēsls nepazustu.
Bendera galvā uzreiz nobrieda plāns, vienīgais realais plāns šajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvuši.
Viņš aizskrēja uz Petrovku, devās pie tuvākā asfalta katla un uzsaka lietišķas pārrunas ar bezpajumtniekiem.
Viņš, kā solījies, atgriezās pie Ipolita Matvejeviča pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stāvēja pie ūtrupju zāles ieejas.
— Pārdod, pārdod, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, — četrus un divus jau pārdeva.
— Tas ir jūsu lāča pakalpojums, — Ostaps sacīja, — priecājieties. Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet — rokā. Vai jūs to spējat saprast?