Zālē skanēja ķērkstoša balss, ar kādu daba apveltī vienīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus.
— Pusrublis klāt, pa kreisi. Trešoreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā. Pusrublis klāt, vidū. Pirmoreiz — pusrublis klāt, tieši pretī.
Trīs krēslus pārdeva katru atsevišķi. Ūtrupnieks pieteica pārdošanai pēdējo krēslu. Ostapu smacēja dusmas. Viņš atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojošās piezīmes bija žultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis savos satiriskajos vingrinājumos, ja viņu neiztraucētu kāds steidzīgs vīrietis, tērpies brūnā Lodzas auduma uzvalkā. Viņš žestikulēja ar tuklajām rokām, pieliecās, lēkāja uz vietas un atsprāga atpakaļ, it kā tenisu spēlēdams.
— Sakiet, — viņš ātri vaicāja Ostapam, — vai šeit patiešām notiek ūtrupe? Jā? Ūtrupe? Un šeit patiešām pārdod mantas? Lieliski!
Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.
— Un patiešām šeit pārdod mantas? Un patiešām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ah! . . .
Nepazīstamais, resnās gūžas gorīdams, garām pārsteigtajiem koncesionariem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrekšķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.
— Sakiet, — vai krēslu var tūlīt saņemt? Brīnišķīgi! . .. Ah! . . . Ah! . . .
Nepārtraukti blēdams un visu laiku kustēdamies, nepazīstamais iecēla krēslu ormaņratos un aizlaidās. Viņam pa pēdām skrēja bezpajumtnieks.
Pamazām izklīda un aizbrauca prom visi krēslu jaunie īpašnieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom <levās ari viņš pats. Ipolits Matvejevičs bikli sekoja Ostapam nopakajus. Sī diena viņam likās kā sapnis. Viss norisinājās ātri un pavisam citādi, nekā cerēja.
Sivcevo Vražkā klavieres, mandolinas un harmonikas svinēja pavasari. Logi bija atvērti. Palodzes aizpildīja māla puķu podi. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bikšturus spidinādams, stāvēja pie loga un kaisli dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas preču stendos kvēloja petrolejas lampiņas.
Gar sārto mājiņu pastaigājās Koja. Ieraudzījis Ostapu, kas nāca pa priekšu, viņš pieklājīgi ar viņu sasveicinājās un piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevičs sirsnīgi viņu sveicināja. Taču Koļa nezaudēja laiku.
— Labvakar, — viņš stingri sacīja un, nespēdams valdīties, iegāza Ipolitam Matvejevičam pa ausi.
To darot, Koļa, pēc Ostapa domām, kurš vēroja šo sadursmi, pateica diezgan banalu frāzi:
— Tā dabūs visi, — Koļa smalkā balstiņā sacīja, — kas uzbruks . ..
Kam īsti uzbruks, to Koļa nepateica. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.
ipolits Matvejevičs pacēla elkoni, bet neuzdrošinājās pat iepīkstēties.
— Pareizi, — Ostaps sauca, — tagad gāziet pa kaklu. Divreiz. Tā. Nekā nevar darīt. Dažkārt olai nākas pārmācīt mēra sajūtu zaudējušu vistu . . . Vēl vienu reizīti . . . Tā. Nekautrējieties! Pa galvu vairāk nesitiet. Tā ir viņa visvārīgākā vieta.
Ja Stargorodas sazvērnieki šai kritiskajā mirklī būtu redzējuši gigantu un krievu demokrātijās tēvu, tad, jādomā, slepenā savienība «Zobens un spīļarkls» izbeigtu savu pastāvēšanu.
— Nu, šķiet, ka pietiks, — Koļa sacīja, iebāzdams roku kabatā.
— Vēl vienu reizīti, — lūdzās Ostaps.
— Nu velns ar viņu! Citreiz zinās!
Koļa aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās leja. Ipolits Matvejevičs stāvēja iepretī mājai, atspiedies pie sūtniecības čuguna žoga.
— Pilsoni Michelson! — Ostaps uzsauca. — Konrād Karlovič! Nāciet iekšā! Es atļaujul
Istabā Ipolits Matvejevičs ienāca jau mazliet atžilbis.
— Nedzirdēta bezkaunība! — viņš dusmīgi sacīja. — Es tik tikko savaldījos.
— Ai-ai-ai, — Ostaps līdzjūtīgi runaja, — kāda tagad jaunatne! Šausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! Noplītē svešu naudu… Pilnīgs pagrimums. Bet sakiet: kad sit pa galvu, vai patiešām sāp?
— Es viņu izaicināšu uz divkauju.
— Brīnišķīgi. Varu jums rekomendēt savu paziņu kā speciālistu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirts slotas, kas piemērotas cīņai ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņš ir bijušais Kologrivas pilsētas goda pilsonis un vēl līdz šim laikam dižojas ar šo titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļas mašīnām — tas ir elegantāk. Katrs ievainojums katrā ziņā nāvējošs. Sakautais ienaidnieks mechaniski pārvēršas kotletē. Vai tas jūs apmierina, muižniecības priekšniek?
Šai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens, un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.
Bezpajumtnieki lieliski izpildīja viņiem uzticēto uzdevumu. Četri krēsli bija nokļuvuši Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā šos krēslus veduši ar ķerru, kā tos izkrāvuši un pa aktieru ieeju ievilkuši iekšā. Teatra atrašanās vietu Ostaps labi zināja.
Divus krēslus aizveda ar ormani «šika šmare», kā stāstīja otrs jaunais dzinējs. Puika acīm redzot neizcēlās ar lielām gara dāvanām. Varsonofjeva šķērsielu, uz kurieni krēsli aizvesti, viņš zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs septiņpadsmit, bet mājas numuru nekādi nevarēja atcerēties.
— Pārāk ātri skrēju, — bezpajumtnieks sacīja, — izkrita no prāta.
— Nesaņemsi naudu, — pavēstīja darba devējs.
— On-nkulīt! … Bet es tev parādīšu.
— Labi! Paliec. Iesim reizē.
Blējošais pilsonis, kā izrādījās, dzīvoja Sadovaja-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precizu viņa adresi.
Astotais krēsls aizbrauca uz Tautību namu. Puikiņš, kas sekoja šim krēslam, izrādījās veikls okšķeris. Pārvarēdams šķēršļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņš ielavījies mājā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas «Darbgalds» saimniecības pārzinis.