Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsušies un noguruši.
— Kazarmju šķērsielā, pie Dzidrajiem Dīķiem.
— Numurs?
— Deviņi. Un ari dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatari. Sētas mājā. Es viņam krēslu aiznesu. Kājām gājām.
Pēdējais pēdu dzinējs atnesa bēdīgas ziņas. Sākumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas preču pagalmā, un iespraukties viņam līdzi nekādi nevarējis — pie vārtiem stāvējuši dzelzceļa apsardzes strēlnieki.
— Laikam kaut kur aizbrauca, — bezpajumtnieks nobeidza savu ziņojumu.
Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtniekus — iedevis rubli katram pēdu dzinējam, neskaitot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva šķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), techniskais direktors atgriezās mājās un, neatbildēdams uz jautājumiem, ar ko uzmācās caurkritušais valdes priekšsēdētājs, sāka kombinēt.
— Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūlu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkārša iepazīšanās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazīšanās ar ielaušanos, 4) apmaiņa un 5) nauda. Pēdējais ir visdrošākais. Bet naudas maz.
Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču. Lielais kombinators bija atguvis parasto domu svaigumu un garīgo līdzsvaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija: glezna «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam», tējas sietiņš un neaprobežota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.
Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. Šādas tādas pēdas, protams, bija, bet kas nu tās par pēdām — izplūdušas un neskaidras.
— Nav nemaz tik slikti, — Ostaps skaļi sacīja. — Ar tādām izredzēm var zvejot. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzirdat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji
XXII nodala ELLOCKA NO KANIBALU CILTS
Viljama Sekspira lietotais vārdu krājums pēc pētnieku aprēķiniem sasniedz apmēram 12 000 vārdu. Nēģera vārdu krājuma no kanibalu cilts «Mumbo-Jumbo» ir 300 vārdu.
Elločka Sčukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit vārdiem.
Lūk, vārdi, frāzes un izsauksmes vārdi, kurus viņa, rūpīgi atsijājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu valodas:
1. Nerunā blēņas.
2. Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka: ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicināšanu un apmierinātību.)
3. Vienreizēji!
4. Draņķīgs. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, «draņķīgais Petja atnācis», «draņķīgs laiks», «draņķīgs atgadījums», «draņķīgs kaķis» utt.)
5. Tumsonība.
6. Baigi. (Baigais, piemēram, tiekoties ar labu paziņu: «baiga tikšanās».)
7. Cālītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīriešiem neatkarīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)
8. Nemāciet mani dzīvot.
9. Kā puiku. («Es viņu sukāju kā puiku,» — kārtis spēlējot. «Es viņam kā puikam aizbāzu muti,» —• acīm redzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)
10. Br-r-rīnišķīgi.
11. Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priekšmetu raksturošanai.)
12. Brauksim ar ormani. (Saka vīram.)
13. Brauksim ar taksi. (Vīriešu kārtas pazīstamiem.)
14. Jums visa mugura balta. (Joks.)
15. Ak tu mūžs!
16. Ulis. (Mīlināmo vārdu galotne. Piemēram: Mišulis, Zi- nulis.)
17. Oho! (Ironija, izbrīna, sajūsma, naids, prieks, nicināšana un apmierinātība.)
Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazināšanās starpposmu starp Elločku un universālveikalu komijiem.
Ja papētītu Elločkas Sčukinas fotogrāfijās, kas karājas virs viņas vīra inženiera Ernesta Pavloviča Sčukina gultas (vienu — pretskatā, otru — profilā), tad nebūtu grūti pamanīt patīkamu, augstu un apaļu pieri, lielas, valgas acis, vismīlīgāko degun- tiņu Maskavas guberņā un smakru ar mazu tušas plankumiņu.
Elločkas augums glaimoja vīriešiem. Viņa bija'maziņa, un viņai līdzās pat visnoplukušākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.
Kas attiecas uz sevišķām pazīmēm, tad tādu viņai nebija. Elločkai tās arī nemaz nebija vajadzīgas. Viņa bija skaista.
Divsimt rubļi, kurus ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā «Elektrolustra», Elločku apvainoja. Tie nekādā ziņā nesekmēja to grandiozo cīņu, kuru Elločka veda jau četrus gadus, no tā mirkļa, kopš viņa ieņēma mājsaimnieces, Sčukina sievas sabiedrisko stāvokli. Cīņa risinājās ļoti sasprindzināti. Tā aprija visus materialos resursus. Ernests Pavlovičs ņēma uz mājām darbu, atteicās no apkalpotājas, pats aizdedzināja primusu, iznesa atkritumus un pat cepa kotletes.
Bet viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks ar katru gadu vairāk izputināja saimniecību. Elločka pirms četriem gadiem atklāja, ka aiz okeana viņai ir sāncense. Nelaime Elločku piemeklēja tieši tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepdešina blūzīti. Sinī tērpā viņa bija dievišķīga.
— Ho-ho! — viņa iesaucās, ielikdama šai mežonīgajā saucienā apbrīnojami sarežģītas jūtas, kas to pārņēma.
Vienkāršākos vārdos šīs jūtas varētu izteikt šādā teikumā: «Vīrieši, mani ieraudzījuši šai blūzītē, kļūs vai traki. Sāks trīcēt pie visām miesām. Viņi, mīlestībā šļupstēdami, sekos man kaut vai līdz pasaules galam. Bet es palikšu salta. Vai tad viņi ir manis vērti? Es esmu visskaistākā. Tik elegantas blūzītes nav nevienai visā pasaulē.»
Taču krājumā bija tikai trīsdesmit vārdu, un Elločka izvēlējās visizteiksmīgākos no tiem — «ho-ho».