Выбрать главу

Un šai izšķirošajā brīdī pie viņas atnāca Fimka Sobaka. Viņa atnesa sev līdz janvara salto elpu un franču modes žurnālu. Elločka ilgi aplūkoja pirmo lappusi. Krāšņa fotogrāfijā rādīja amerikaņu miljardiera Vanderbilda meitu vakarkleitā. Tur bija kažokādas un spalvas, zīds un pērles, neparasti viegls piegrie­zums un prātus reibinoša frizūra. Tas izšķīra visu.

—   Oho! — Elločka pie sevis nodūca.

Tas nozīmēja: «Vai nu es, vai viņa.»

Nākošās dienas rīts Elločku jau pārsteidza frizētavā. Šeit viņa pazaudēja savu brīnišķo, melno bizi un matus nokrāsoja sarkan­brūnus. Izdevās pacelties vēl par vienu pakāpienu augstāk pa tām trepēm, kas Elločku tuvināja mirdzošai paradizei, kur pastai­gājas miljardieru meitas, kas nebija mājsaimnieces Ščukinas pa­zoļu vērtas. Par strādnieku savstarpējā palīdzības kasē saņemto naudu Elločka nopirka suņādu, kas atgādināja bizamžurku. Ar to tika izrotāta vakarkleita.

Misters Sčukins, kas sen jau loloja sapni — nopirkt jaunu rasēšanas dēli, mazliet sadrūma.

Ar suņādu apšūtā kleita augstprātīgajai Vanderbildietei deva pirmo trāpīgo triecienu. Pēc tam lepnā amerikāniete saņēma vēl trīs triecienus pēc kārtas. Elločka pie kažoku šuvējas Fimočkas Sobakas nopirka šinšila palantinu (krievu zaķis, nogalēts Tulas guberņā), iegādājās Argentinas filca baložkrāsas cepuri un no vīra jaunajiem svārkiem pašuva sev modernu dāmu žaketi. Mil- jardiere sagrīļojās, bet viņu acīm redzot izglāba mīlestības jūtu pārpilnais tētiņš Vand'erbilds.

Nākošajā modes žurnālā numurā bija ievietoti nolādētās sān­censes četri portreti: ■!) sudrablapsās, 2) ar briljanta zvaigzni pierē, 3) lidotājas tērpā (gari zābaciņi, vissmalkākās drānas zaļa žakete un ar vidēja lieluma smaragdiem inkrustēti cimdi) un 4) balles tērpā (dārglietu kaskades un mazliet zīda).

Elločka mobilizēja visus spēkus. Tētuks — Sčukins aizņēmās naudu pašpalīdzības kasē. Vairāk par trīsdesmit rubļiem viņam nedeva. Jaunais, spēcīgais spēku sasprindzinājums pašos pama­tos sašķobīja saimniecību. Nācās cīnīties visās dzīves jomās. Ne­sen bija saņemtas mis fotogrāfijās, kur viņa atradās savā jaunajā pilī Floridā. Arī Elločkai vajadzēja iegādāties jaunas mēbeles. Ūtrupē viņa nopirka divus mīkstos krēslus. (Izdevīgs pirkums! Nekādi nevarēja palaist garām!) Nekā nesakot vīram, Elločka paņēma no iztikas naudas. Līdz piecpadsmitajam palika desmit dienas un četri rubļi.

Elločka šiki veda krēslus pa Varsonofjeva šķērsielu. Vīra ne­bija mājās. Starp citu, viņš drīz vien ieradās, stiepdams sev līdz lielu portfeli.

—   Draņķīgais vīrs pārnācis, — Elločka skaidri noteica.

Visus vārdus Elločka izrunāja skaidri, un tie bira no viņas

mutes kā zirņi.

—  Sveicināta, Helenīt, bet ko tas nozīmē? Kā šie krēsli te radušies?

—   Ho-ho!

—   Nē, patiešam?

—   Br-rīnišķīgi!

—  Jā. Krēsli ir labi.

—   Vien-rei-zē-ji!

—   Vai kāds uzdāvināja?

—   Oho!

—   Kā?! Vai tu patiešām nopirki? Kur ņēmi naudu? Vai patie­šām no saimniecības naudas? Es taču tev tūkstošreiz esmu teicis .. .

—   Ernestuli! Nerunā blēņas!

—   Nu kā tā var rīkoties?! Mums taču nebūs ko ēst!

—   Ak tu mūžs!

—   Bet tas taču nav ciešams! Tu dzīvo pāri mūsu iespējām!

—   Jokojat!

— Jā, jā. Jūs dzīvojat pāri mūsu iespējām …

—   Nemāciet mani dzīvot!

—   Nē, parunāsim nopietni. Es saņemu divsimt rubļu…

—   Baigais!

—   Kukuļus neņemu, naudu nezogu un viltot to neprotia …

—   Tumsonība!

Ernests Pavlovičs apklusa.

—   Ziniet ko, — viņš pēdīgi sacīja, — tā dzīvot nevar.

—   Ho-ho, — sacīja Elločka, apsēzdamās uz jaunā krēsla.

—   Mums jāšķiras.

—   Ak tu mūžs!

—   Mūsu raksturi nesader kopā. Es …

—   Tu esi resns un smuks čalītis.

—   Cik reizes esmu tevi lūdzis nesaukt mani par čalīti!

—   Jokojat!

—   Un no kurienes tev tas idiotiskais žargons!

—   Nemāciet mani dzīvot!

—   Velns ar ārā! — iesaucās inženieris.

—   Jūs runājat blēņas, Ernestuli.

—   Labāk šķirsimies ar labu.

—   Oho!

—   Tu man nekā nepierādīsi. Sis strīds …

—   Es tevi nosukāšu kā puiku.

—   Nē, tas ir galīgi neciešami. Tavi argumenti mani nespēj atturēt no tā soļa, ko esmu spiests spert. Es tūlīt iešu pasaukt smago ormani.

—   Jokojat!

—   Mēbeles mēs sadalīsim vienlīdzīgi.

—   Baigais!

—   Tu saņemsi simt rubļus mēnesī. Pat simt divdesmit. Istaba paliks tev. Dzīvo, kā tev patīk, bet es tā nevaru …

—   Vienreizēji, — Elločka nicinoši sacīja.

—   Bet es pārvākšos pie Ivana Aleksejeviča.

—   Oho!

—   Viņš aizbrauca uz vasarnīcu un man pa vasaru atstāja visu dzīvokli. Atslēga pie manis … Tikai mēbeļu nav.

—   Br-rīnišķīgi!

Ernests Pavlovičs pēc piecām minūtēm atgriezās kopā ar .sētnieku.

—   Nu, drēbju skapi es neņemšu, tev tas vairāk vajadzīgs, bet rakstāmgaldu, esi tik laba … Un vienu šo krēslu, sētniek, paņemiet. Es ņemšu vienu no šiem diviem krēsliem. Es domāju, ka man uz to ir tiesības?

Ernests Pavlovičs sasēja savas mantas lielā sainī, ietina zā­bakus avīzē un pagriezās pret durvīm.

—   Tev visa mugura balta, — gramofona balsī sacīja Elločka.

—   Uz redzēšanos, Helena!

Viņš gaidīja, ka sieva kaut šai mirklī atturēsies no parasta­jiem nodrāztajiem vārdeļiem. Elločka arī sajuta brīža svarīgumu. Viņa sasprindzināja visus garīgos spēkus un meklēja šķiršanās brīdim atbilstošus vārdus. Tie ātri atradās: