— Brauksi ar taksi? Br-rīnišķīgi.
Inženieris kā lavīna drāzās lejā pa kāpnēm.
Vakaru Elločka pavadīja kopā ar Fimku Sobaku. Viņas apsprieda neparasti svarīgu notikumu, kas draudēja sašķobīt pasaules ekonomiku.
— Kā rādās, tad turpmāk valkās garus un platus tērpus, — teica Fimka, kā vista ievilkdama galvu plecos.
— Tumsonība.
Un Elločka ar cieņu paskatījās uz Fimu Sobaku. Mademoiselle Sobaku daudzināja kā kulturālu meiteni: viņa lietoja ap simt astoņdesmit vārdu. Turklāt viņa zināja tādu vārdu, kas Elločkai ne sapnī nevarēja ienākt prātā. Tas bija ļoti izteiksmīgs vārds: homoseksuālisms. Fima Sobaka, bez šaubām, bija kulturālā meitene.
Dzīvās pārrunas ievilkās tālu pāri pusnaktij.
Pulksten desmitos no rīta lielais kombinators iegriezās Var- sonofjeva šķērsielā. Pa priekšu skrēja vakarējais zēns bezpajumtnieks. Viņš parādīja māju.
— Tu nemelo?
— Ko jūs, tēvocīt… Lūk, šinīs parādes durvīs.
Benders izsniedza zēnam godīgi nopelnīto rubli.
— Vajag pielikt, — sacīja zēns, tielēdamies kā ormanis.
— Sprāguša ēzeļa ausis. Saņemsi no Puškina. Uz redzēšanos, defektivais.
Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams par to, ar kādu ieganstu viņš ieies iekšā. Sarunā ar dāmām viņš deva priekšroku iedvesmai.
— Oho? — jautāja aiz durvīm.
— Darīšanās, -— Ostaps atbildēja.
Durvis atvērās, Ostaps iegāja istabā, kuru varēja iekārtot tikai būtne ar dzeņa iztēli. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lellītes un Tambovas gobeleni. Sai raibajā fonā, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tai mugurā bija rīta- kleitiņa, pašūta no Ernesta Pavloviča tolstojieša un izrotāta ar dīvainu kažokādu.
Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākā sabiedrībā. Viņš piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.
— Brīnišķīga kažokāda! — viņš iesaucās.
— Jokojat! — maigi sacīja Elločka. — Tā ir Meksikas lēcēļ- pele.
— Tas nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums ir iedevuši daucfa labāku kažokādu. Tas ir Sanhajas panteris. Nūja! Panteris! Es to pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirkstī! … Smaragds! īsts smaragds!
Elločka Meksikas lēcējpeli pati bija nokrāsojusi ar zaļu akva- reļkrāsu, un tāpēc šā rīta apmeklētāja uzslava viņai it sevišķi gāja pie sirds.
Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators pateica visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis par kažokādām. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu, un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uzdāvināt dažus simtus zīda kokonu, kurus viņam esot atvedis Uzbekijas CIK priekšsēdētājs.
— Jūs esat čalītis uz goda, — Elločka piezīmēja, apkopodama pirmo iepazīšanās mirkļu rezultātus.
— Jums, protams, ir brīnums par tik agru nepazīstama vīrieša viziti?
— Ho-ho!
— Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.
— Jokojat!
— Jūs vakar bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani ārkārtīgu iespaidu.
— Nerunājiet blēņas!
— Apžēlojieties! Stāstīt blēņas tik valdzinošai sievietei ir necilvēcīgi.
— Baigais!
Saruna turpinājās tādā pašā garā, tomēr atsevišķos gadījumos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva šķidrāki un īsāki. Viņš pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas.
Jaukdams iztaujāšanu ar austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps caur puķēm uzzināja visus notikumus, kas vakar bija piemeklējuši Elločku.
«Dīvaini gan,» viņš nodomāja, «krēsli kā tarakani aizlien katrs uz savu pusi.»
— Mīļo meitenīt, — Ostaps pēkšņi sacīja, — pārdodiet man šo krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievišķīgo skaistuma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priekšmetu. Pārdodiet, meitenīt, un es jums došu septiņus rubļus.
— Runājat blēņas, čalīt, — Elločka viltīgi atsaucās.
— Ho-ho, — centās ieskaidrot Ostaps.
«Ar viņu jārīkojas citādi,» Ostaps nolēma, «piedāvāsim apmaiņu.»
— Vai ziniet, pašreiz Eiropā un Filadelfijas labākajās aprindās atjaunojuši seno parašu — tēju lej glāzē caur sietiņu. Ārkārtīgi efektīgi un ļoti eleganti.
Elločka kļuva uzmanīga.
— Pie manis pašreiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes un atveda kā dāvanu. Interesanta mantiņa.
— Jādomā, vienreizēja, — Elločka kļuva ziņkārīga.
— Oho! Ho-ho! Apmainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums — sietiņu. Vai gribat?
Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.
Saule kā ola valstījās sietiņā. Pa griestiem lēkāja zaķīši. Pēkšņi iegaismojās istabas tumšais kakts. Uz Elločku šī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu, kādu atstāj veca konserv- bundža uz cilvēkēdāju no Mumbo-Jumbo cilts. Tādos gadījumos cilvēkēdājs bļauj pilnā kaklā, bet Elločka tikai klusi izdvesa:
— Ho-ho!
Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra adresi, galanti atvadījās.
XXIII nodaļa ABSOLONS VLADiMIROVIČS IZNURENKOVS
Koncesionariem bija sācies pļaujas laiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajag kalt, kamēr tie vēl karsti. Ipolits Matvejevičs bija amnestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps tomēr viņu nopratināja:
— Un kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab jūs man īsti esat vajadzīgs? Būtu braucis labāk uz mājām, uz dzimtsarakstu biroju. Tur jūs gaida mirušie un jaundzimušie. Nemokiet mazuļus. Brauciet!
Bet sirdī lielais kombinators bija stipri pieķēries notramdīta- jam muižniecības priekšniekam. «Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra,» Ostaps domāja. Un viņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlusi sidrabaina jaunaudze.