Darba plānā Ipolita Matvejeviča iniciatīvai bija ierādīta ievērojama vieta. Kolīdz klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās iekalt kompanjonam galvā, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas.
— Rīkoties droši. Nevienu neiztaujāt. Vairāk cinisma. Cilvēkiem tas patīk. Ar trešo personu starpniecību — nekā neuzsākt. Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks briljantus no cita kabatas. Bet tikai bez kriminalpārkāpumiem. Kodekss mums ir jā- cienī.
Un tomēr meklēšanai nebija sevišķu panākumu. Traucēja Kriminālkodekss un milzīgs daudzums buržuāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabājušies pilsētas iedzīvotājos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta nakts vizites caur vēdlodziņu. Nācās strādāt tikai legāli.
Tai dienā, kad Ostaps apmeklēja Elločku Sčukinu, studenta Ivanopulo istabā parādījās mēbele. Tas bija pret tējas sietiņu apmainītais krēsls — ekspedicijas trešā trofeja. Jau sen bija garām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcīgas emocijas, kad tie ar nagiem plēsa krēslus un skrāpēja to atsperes.
— Pat ja krēslos nekā nav, — Ostaps teica, — uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnījuši vismaz desmit tūkstošus. Katrs caurskatītais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka damiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jās_alauž. Lai Ivanopulo me- belē istabu. Mums pašiem arī patīkamāk.
Tai pašā dienā koncesionari izspurdza no sārtās mājiņas un aizgāja katrs uz savu pusi. Ipolitam Matvejevičam bija uzticēts blējošais svešinieks Sadovoja-Spaska ielā, iedoti divdesmit pieci rub(i dažādiem izdevumiem, stingri pieteikts alus bodēs nespert ne kāju un bez krēsla neatgriezties. Sev lielais kombinators izvēlējas Elločkas viru.
Ipolits Matvejevičs šķērsoja pilsētu autobusā Nr. 6. Kratīdamies ādas sēdeklī un ar galvu atsizdamies līdz pat karietes lakotajiem griestiem, viņš domāja, kā uzzināt blējošā pilsoņa uzvārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt un kā pāriet pie lietas būtības.
Izkāpis pie Sarkanarmijas vārtiem, viņš pēc Ostapa iedotās adreses atradp vajadzīgo māju un ņēmās staigāt ap to riņķī un apkārt. Ieiet viņš neuzdrošinājās. Tā bija veca, netīra Maskavas viesnīca, nodota dzīvokļu biedrībai, un to apdzīvoja, spriežot pēc mājas apdrupušās fasades, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.
Ipolits Matvejevičs ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, piegāja pie tām pavisam tuVU, tur iekala no galvas pie durvīm piesprausto, ar roku rakstīto paziņojumu, kas draudēja nevīžīgajiem īrniekiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gaiteņa varēja ieiet atsevišķās istabās. Lēnām, it kā dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu neiemācītu teoremu, Ipolits Matvejevičs tuvojās istabai Nr. 41. Uz durvīm vienā piespraudītā, apgriezušies ačgārni, karājās vizitkarte:
■ sguiOJļluļpvjA SNOLOSBA SVOKNERUNZI
Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevičs aizmirsa pieklauvēt, atvēra durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus un atradās istabas vidū.
—- Piedodiet, — viņš sacīja apslāpētā balsī, — vai varētu šeit sastapt biedru Iznurenkovu?
Absolons Vladimirovičs neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.
Pēc istabas ārējā izskata nekādi nevarēja noteikt tās saimnieka dzīves veidu. Skaidrs bija tikai viens, ka viņš ir neprecējies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīrītis ar desu ādiņām. Tachta pie sienas bija piekrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja dažas noputējušas grāmatas. No sienām raudzījās krāsainas runču, kaķīšu un kaķeņu fotogrāfijās. Istabas vidū līdzās netīriem nomestiem puszābakiem stāvēja riekstkoka krēsls. Pie visām mēbelēm, arī pie Stargorodas savrupmājas krēsla karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Bet Ipolits Matvejevičs tam nepievērsa uzmanību. Tai mirklī viņš bija aizmirsis Kriminālkodeksu un Ostapa pamācības un metās pie krēsla.
Šai brīdī avīzes uz tachtas sakustējās. Ipolits Matvejevičs nobijās. Avīzes slīdēja un nokrita uz grīdas. No avīžu apakšas izlīda samiegojies kaķēns. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un sāka mazgāties, ar ķepiņu aizķerdams ausi, vaU dziņu un ūsas.
— Fui! — Ipolits Matvejevičs nospļāvās un stieņa krēslu uz durvīm. Durvis pašas atvērās. Uz sliekšņa parādījās #tabas saimnieks — blējošais svešinieks. Viņš bija mētelī, no kura apakšas rēgojās violetas apakšbikses. Rokā viņš turēja bikses.
Par Absolonu Vladimiroviču Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā. Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņš tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr, neraugoties uz visu to, viņš nebija slavens, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā Šaļapins dziedāšanā, Gorkijs — literatūrā, Kapa- blanka — šachā, Melņikovs — slidskriešanā un kāds ārkārtīgi brūns asirietis ar ļoti lielu degunu, vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras un Kamergerskas ielu stūra — zābaku spodrināšanā ar dzeltenu ziedi.
Šaļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu. Kapablanka gatavojās sacīkstēm ar Aļechinu. Melņikovs uzstādīja jaunus rekordus. Asirietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Absolons Iznurenkovs bārstīja asprātības.
Viņš asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ. Viņš bija asprātīgs humoristisko žurnālu uzdevumā. Uz saviem pleciem viņš iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegādāja tematus zīmējumiem un feļetoniem Maskavas satirisko žurnālu lielākajai daļai.
Izcili cilvēki ir asprātīgi divreiz mūžā. Šīs asprātības pavairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs laida klajā ne mazāk ka sešdesmit pirmklasīgas asprātības mēnesī, kuras smaidot atkar- toja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ja ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, tad slavas laurus plūca mākslinieks. Mākslinieka vārdu ievietoja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.