— Tas ir šausmīgi! — viņš kliedza. — Nav iespējams parakstīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?
Un viņš dedzīgi turpināja cīnīties ar sabiedrības ienaidniekiem: ar sliktiem kooperatoriem, izšķērdētājiem, Čemberlenu, birokrātiem. Ar savām asprātībām viņš šaustīja pielīdējus, namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas, un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupības režima.
Pēc žurnālā iznākšanas šīs asprātības skandēja no cirka arēnas, pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotus, un no estrādes tās publikai sniedza kupletisti.
Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām uzstāties arī tādās nozarēs, kur, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pateikt. Pat no tāda izkaltuša tuksneša kā pašizmaksas nesamērīga paaugstināšana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora šedevru. Heinem būtu nolaidušās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē ari sabiedriski noderīgu par nepareizo tarifikāciju kravas pārvadāšanā ar preču vilcieniem. Marks Tvens, saklausījis tādu tematu, laistu ļekas vaļā. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.
Viņš tekāja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies atkritumu urnām un blēdams. Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrādāts, izdomāts zīmējums un sameistarots virsraksts.
Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dzīrās nest prom apzīmogoto krēslu, Absolons Vladimirovičs pavicināja ar nupat pie drēbnieka izgludinātajām biksēm, salēcās un iespiedzās:
— Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesību. Galu galā eksistē taču kādi likumi! Kaut gan muļķiem tie bijuši nebijuši, bet jūs varbūt vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stāvēt vēl divas nedēļas! … Es sūdzēšos prokuroram! … Beigu beigās es samaksāšu!
Ipolits Matvejevičs nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, neatiedams no durvīm, uzvilka bikses savās resnajās Cičikova kājās. Iznurenkovs izskatījās patukls, taču seja viņam bija kalsnēja.
Vorobjaņinovs nešaubījās, ka viņu tūdaļ saķers un vilks uz miliciju. Tāpēc viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saimnieks, ticis galā ar savu tualeti, pēkšņi nomierinājās.
— Pamēģiniet saprast, — saimnieks ieteicās samierinoša balsī, — es taču nevaru tam piekrist.
Ipolits Matvejevičs, būdams Iznurenkova vietā, arī beigu beigās nevarētu piekrist, ka viņam skaidrā dienas laikā zog krēslus. Bet viņš nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.
— Estur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas fonda priekšsēdētājs. Jā, es atzīstos. Es astoņus mēnešus neesmu maksājis par īrēto pianino, bet es taču to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīkojos godīgi, bet viņi kā īsti blēži. Paņēma instrumentu, vēl iesniedza prasību tiesā un aprakstīja mēbeles. Man nekā nedrīkst aprakstīt. Sīs mēbeles ir ražošanas rīki. Un krēsls arī ir ražošanas rīks!
Ipolits Matvejevičs sāka kaut ko apjēgt.
— Nolieciet krēslu! -— pēkšņi iespiedzās Absolons Vladimiro- vičs. — Vai dzirdat? Jūs! Birokrāts tāds!
Ipolits Matvejevičs padevīgi nolika krēslu un iešļupstējās:
— Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs.
Tagad Iznurenkovs kļuva ārkārtīgi priecīgs. Viņš tekalēja pa istabu un dziedāja: «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs.» Viņš nezināja, kur likt savas rokas. Tās viņam šaudījās kā atspoles. Viņš ņēmās siet kaklasaiti un nometa, to nesasējis. Tad paķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda zemē.
— Tātad šodien jūs mēbeles neņemsiet? — … Labi! … Ah! Ah!
Ipolits Matvejevičs, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzījās uz durvīm.
— Pagaidiet! •— Iznurenkovs pēkšņi iesaucās. — Vai jūs kādreiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet, — tas taču patiešām ir ārkārtīgi pūkains kaķis, vai ne?
Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejeviča trīcošajās rokās.
— Augsta klāse! — murmināja Absolons Vladimirovičs, nezinādams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. — Ah! … Ah!._..
Viņš pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un veikli klanījas divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no pretējā nama loga. Viņš mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pilnas nopūtas:
— Priekšpilsētas meitenes! Vilinošākais auglisļ… Augsta klase! … Ah! .. . «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs . ..»
— Nu tad es iešu, pilsoni, — dumji sacīja koncesijas direktors.
— Pagaidiet, pagaidiet! — pēkšņi Iznurenkovs sarosījas. — Acumirkli! … Ah! … Bet kaķēns? Vai nav taisnība — viņš ir ārkārtīgi pūkains? … Pagaidiet! Es tūlīt! …
Viņš apjucis rakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriežas, nostenējās, paskatījās pa logu, atkal aizskrēja un atkal atgriežas.
— Piedodiet, sirsniņ, — viņš sacīja Vorobjaņinovam, kas visu šo manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.
Pie šiem vārdiem viņš iedeva muižniecības priekšniekam pusrubli.
— Nē, nē, lūdzu neatsakieties! Katrs darbs ir jāsamaksā.
— Ļoti pateicos, — sacīja Ipolits Matvejevičs, brīnīdamies par savu izveicību.
— Paldies, dārgumiņ, paldies, sirsniņ!…
Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevičs dzirdēja, ka Iznurenkova istabā skanēja blēšana, spiegšana, dziedāšana un kaislīgi izsaucieni.
Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz. bailēm.