Ernests Pavlovičs Sčukins lēni staigāja pa tukšo dzīvokli,, kuru viņam draugs pa vasaru laipni bija atvēlējis, un apsvēra jautājumu: iet vannā vai neiet.
Trīsistabu dzīvoklītis atradās deviņstāvu namā zem paša jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un nepatīkami svēla acīs. Inženieris atlaidās uz rakstāmgalda, bet tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis.
«Iešu nomazgāties,» viņš nolēma.
Viņš noģērbās, atdzesējās, paskatījās uz sevi spogulī un devās uz vannas istabu. Dzestrums pārņēma vīlu augumu. Viņš iekāpa vannā, iesmēla gaiši zilā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pamatīgi ieziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņš kjuva līdzīgs vates jaungada vecim.
— Lieliski! — Ernests Pavlovičs iesaucās.
Viss bija labi. K)uva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pilnīga brīvība. Inženieris pietupās un atgrieza krānu, lai nomazgātu ziepes. Krāns nogārdzās un lēnām penterēja kaut ko nesaprotamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovičs krāna caurumā iebāza glumo mazo pirkstiņu. Iztecēja sīka, tieva strūkliņa un vairāk nekā. Ernests Pavlovičs saviebās, izkāpa no vannas, uzmanīgi izceldams vienu kāju aiz otras, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.
Ernests Pavlovičs ielāčoja istabās un apstājās spoguļa priekšā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju putas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā netek ūdens, Ernests Pavlovičs nolēma pasaukt sētnieku.
«Lai viņš kaut vai ūdeni atnes,» nolēma inženieris, berzēdams acis un pamazām saniknodamies, «velns zina, kas te notiek.»
Viņš izliecās pa logu. Pagalmā dziļi lejā spēlējās bērni.
— Sētnieki — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Sētnieki
Neviens neatsaucās.
Tad Ernests Pavlovičs atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parādes durvīm, patrepē. Viņš nostājās uz aukstajām flizēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margu. Kāpņu laukumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovičam nebija ko baidīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.
— Sētnieki — viņš sauca lejup.
Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.
— Niek! — atbildēja kāpnes.
— Sētnieki — Sētnieki
— Niek-niek! Niek-niek!
Pēkšņi, nepacietīgi mīņājoties, inženierim paslīdēja kāja, un viņš, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi.
Noklakšķēja amerikaņu slēdzenes vara mēlīte, un durvis aizcirtās. Siena nodrebēja. Ernests Pavlovičs, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rokturi. Durvis nekustējās.
Inženieris apstulbis paraustīja tās vēl dažas reizes un ar uztraukumā pukstošu sirdi klausījās. Valdīja krēslas pilns klusums kā baznīcā. Caur milzīgā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko lauzās iekšā gaisma.
«Ir gan situācija,» nodomāja Ernests Pavlovičs.
— Velna mātīte! — viņš nolamāja durvis.
Apakšā kā petardes sāka dunēt un sprakšķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas šunelis.
Pa kāpnēm stūma augšā bērnu ratiņus.
Ernests Pavlovičs sāka bailīgi staigāt pa kāpņu laukumiņu.
— Prātā var sajukt!
Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai notiktu īstenībā. Viņš atkal piegāja pie durvīm un klausījās. Viņš sadzirdēja kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ķa pa dzīvokli kāds staigātu.
«Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?» viņš nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir aizbultētas un dzīvoklī neviens nevar iekļūt.
Vienmuļās skaņas nenoklusa. Inženieris aizturēja elpu. Tad viņš saprata, ka šo troksni rada ūdens šļaksti. Tas acīm redzot gāzās no visiem dzīvokļa krāniem. Ernests Pavlovičs tik tikko nesāka skaļi raudāt.
Stāvoklis bija šausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā stāvēja pilnīgi kails pieaudzis, ūsains cilvēks ar augstāko izglītību, notriepies ar žūstošām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņš labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens — iet bojā. Putas žuva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sastingušas un atgādināja kraupi, kas savilka ādu kā alauns.
Tā pagāja pusstunda. Inženieris trinās gar kaļķainajām sienām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uzlauzt durvis. Viņš kļuva netīrs un atbaidošs.
Lai tas maksātu ko maksādams, Sčukins nolēma noiet pie sētnieka.
«Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!»
Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrieši, kad iet peldēties, Ernests Pavlovičs lēnām sāka zagties gar margām uz leju. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.
Viņa stāvu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvad- rati. Viņš kļuva līdzīgs arlekinam, kas noklausās Kolombīnas sarunu ar Pajaco. Viņš jau pagriezās, lai dotos nākošajā kāpņu posmā, kad pēkšņi noskrapstēja apakšējā dzīvokļa durvju atslēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar sportistu koferīti. Jaunkundzīte nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pavlovičs jau atradās devītā stāva laukumiņā. Viņš gandrīz vai apdulla no briesmīgi skaļajiem sirds pukstiem.
Tikai pēc pusstundas inženieris bija atguvies un varēja doties jaunā pārgājienā. Šoreiz viņš stingri apņēmās strauji mesties
lejā un, absolūti nekam nepievēršot uzmanību, aizskriet līdz ilgotajam sētnieka dzīvoklim.
Tā viņš arī izdarīja. Lēkdams pāri četriem pakāpieniem un kunkstēdams, inženieru un techniķu sekcijas biroja loceklis aulekšoja lejā. Sestā stāva laukumā viņš uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apakšas kāds nāca.