— Neciešams zeņķis! — kāpņu reproduktora daudzkārt pastiprināta, skanēja sievietes balss. — Cik reizes es viņam neesmu teikusi!
Ernests Pavlovičs, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.
Attapies savā ar slapjajām pēdām pielāčotajā laukumiņā, viņš klusi sāka raudāt, plēsdams sev matus un konvulsivi šūpodamies. Karstas asaras ieurbās ziepju garozā un izdzina tur divas līkumotas vadziņas.
— Ak kungs! — inženieris vaimanāja. — Mans dievs! Mans dievs!
Dzīves vairs nebija. Bet tai pašā laikā viņš skaidri dzirdēja pa ielu garām braucošās smagās automašīnas troksni. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!
Viņš vēl vairākkārt mudināja sevi noiet lejā, bet nespēja — nervi neizturēja. Viņš bija iekļuvis kapu velvē.
— Piebradājuši kā cūkas! — viņš izdzirda apakšstāvā kādas vecītes balsi.
Inženieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Bet Ernests Pavlovičs bija pilnīgi pazaudējis domāšanas spējas un, smagi elsodams, kūņājās pa laukumiņu.
Izejas nebija.
XXIV nodala AUTOMOBILISTU KLUBS
Lielas dienas avīzes «Darbgalds» redakcijā, kas atradās Tautību nama otrajā stāvā, steidzīgi cepa materialus, lai varētu nodot salikšanai.
No rezerves (materiali, kas jau salikti, bet nav ievietoti pagājušajā numurā) cēla ārā informācijās un rakstus, skaitīja, cik rindas tie aizņems, sākās parastā tirgošanas par vietām.
Pavisam avīze savās četrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tur vajadzēja ietilpināt visu: telegramas, rakstus, kroniku, strādnieku korespondentu vēstules, paziņojumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijās, speciālās nodaļas: teatra, sporta, šacha dzīve, ievadrakstu un otru ievadrakstu, padomju, partijas un arodbiedrību organizāciju paziņojumus, romānā turpinājumu, mākslinieciskus aprakstus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu «No visa pa druskai», populāri zinātniskus rakstus, radio un dažādus gadījuma rakstura materialus. Pavisam no nodaļām sanāca ap desmit tūkstošu rindu. Tāpēc vietu sadali lappusēs parasti pavadīja dramatiski skati.
Pirmais pie redakcijas sekretārā atskrēja šacha nodaļas vadītājs maestro Sudeikins. Viņš uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinājuma pilnu jautājumu:
— Kā? Šodien šacha nebūs?
— Nav Vietas, — atbildēja sekretārs. — Garš zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.
— Bet šodien taču sestdiena. Lasītājs gaida svētdienai paredzēto nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Neuni- vako etide, man, beidzot. ..
— Labi. Cik jūs vēlaties?
— Ne mazāk par simt piecdesmit.
—• Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim sešdesmit rindu.
Maestro mēģināja izlūgties vēl trīsdesmit rindas, kaut vai Neunivako etidei (brīnišķīga Tartakovera-Bogoļubova indiešu partija jau gulēja pie viņa vairāk nekā mēnesi), bet viņu atbīdīja nost.
Bija atnācis reportieris Persickis.
— Vai iespaidus par plēnumu vajag dot? — viņš jautāja ļoti klusi.
— Protams! — sekretārs iesaucās. — Jau aizvakar taču to norunājām.
— Plēnums notiek, — Persickis sacīja vēl klusāk, — un divas skicītes jau gatavas, bet viņi man nedod vietu.
— Kā nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā sajukuši, vai?
Sekretārs aizskrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams slāja Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu daļas līdzstrādnieks.
— Bet mums Sekara šķidrums! — viņš skumjā balsī sauca.
Aiz viņiem tenterēja saimniecības pārzinis, stiepdams redaktoram ūtrupē nopirkto mīksto krēslu.
— Šķidrumu otrdien. Šodien publicējam mūsu pielikumu!
— Kāds tur labums no jūsu bezmaksas sludinājumiem, bet par šķidrumu jau saņemta nauda.
— Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumus Pašai. Viņa pašreiz tieši brauc uz nakts redakciju.
Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu tūlīt atrāva no šās aizrautīgās nodarbošanās. Bija atnācis mākslinieks.
— Ahā, — sacīja sekretārs, — ļoti labi. Mums te ir temats karikatūrai sakarā ar pēdējām telegramām no Vācijas.
— Es domāju tā, — teica mākslinieks. — «Tērauda kaska» un Vācijas vispārējais stāvoklis …
— Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam parādiet man.
Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu. Viņš paņēma gabaliņu Vatmana papīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmējušu suni. Sunim galvā viņš uzlika vācu bruņu cepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņš ar drukātiem burtiem uzrakstīja vārdu «Vācija», uz ritenī saliektās astes — «Dancigas koridors», uz žokļiem — «sapņi par revanšu», uz kakla siksnas — «Dauesa plāns» un uz izkārtās mēles — «Stre- zemans». Suņa priekšā mākslinieks nostādīja Puankarē, kas rokā turēja gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iecerējis kaut ko uzrakstīt, bet gaļas gabals bija mazs, un uzrakstam nepietika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks un nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomādams, piezīmēja gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: «Francijas priekšlikumi par drošības garantijām.» Lai Puankarē nevarētu samainīt ar kadu citu valsts darbinieku, mākslinieks tam uz Vēdera uzrakstīja: «Puankarē.» Skice bija gatava.
Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju žurnāli, lielas šķēres, trauciņi ar tušu un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās fotogrāfiju apgriezumi: kāda cilvēka plecs, kājas un dabas ainavas gabaliņi.