Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar žiletēm, padarīdami tos gaišākus un piedodami tiem asumu, atsevišķas vietas pārkrāsoja ar tušu un balto krāsu, rakstīja otrā pusē uzrakstus un norādīja izmērus: 33 /-i kvadrata, 2 slejās un tā tālāk — norādījumus, kas nepieciešami cinkogrāfijai.
Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācijā. Redakcijas tulks
skatījās runājošā ārzemniekā sejā un, griezdamies pie redaktora, teica:
— Biedrs Arno vēlas zināt. . .
Runāja par padomju avīzes redakcijas strukturu. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko vēlas zināt biedrs Arno, pats Arno, ģērbies samta sporta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi aplūkoja sarkano spalvaskatu un spalvu Nr. 86, kas bija ieslieta istabas kakta. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvaskāts bija vidēja cilvēka resnumā. Ar šo spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija gluži īsta, kaut gan apjomā pārspēja prāvu līdaku.
— Oho-ho! — smējās ārzemnieki. — Kolosāli!
So spalvu redakcijai uzdāvināja strādnieku korespondentu kongress.
Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli madams ar falvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stastija par dāvanu.
Klaigāšana sekretariātā turpinājās. Persickis atnesa Semaško rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja šacha nodalu maketa trešajā lappusē. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par Neunivako brīnišķīgo etidi. Viņš centās saglābt kaut vai uzdevumu atrisinājumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Laskeru San Sebastjanas turnirā, maestro izkaroja vietu uz «Tiesas un sadzīves» rēķina.
Semaško nosūtīja salikšanai. Sekretārs atkal nogrima ievadraksta lasīšanā. Viņš bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas intereses, lai tur plīst vai lūst.
Kad viņš bija nokļuvis līdz vietai: «. .. Taču pēdējā pakta saturs ir tāds, ka, ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka …» — pie viņa pienāca «Tiesa un sadzīve», spalvains vīrs. Sekretārs turpināja lasīt, tīšām neskatīdamies uz «Tiesas un sadzīves» pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzīmes.
«Tiesa un sadzīve» piegāja no otras puses un aizvainoti sacīja:
— Es nesaprotu.
—- Nu, nu, — sekretārs nomurmināja, cenzdamies novilcināt laiku, — kas tad lēcies?
— Lieta tāda, ka trešdien «Tiesas un sadzīves» nebija, piektdien «Tiesas un sadzīves» nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par kuru jau sen raksta visās avīzēs, un tikai mēs . . .
— Kur raksta? — iekliedzās sekretārs. — Es neesmu lasījis.
— Rīt būs visās avīzēs, un tikai mēs atkal nokavēsim.
— Bet, kad jums uzdeva Cubarovu lietu, ko jūs tad1 rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par čubaro- viešiem rakstījāt vakara avīzē.
— Kā jūs to zināt?
— Zinu. Man stāstīja.
— Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstījis. Jums stāstīja Persickis, tas pats Persickis, kas visas Maskavas acu priekšā izmanto redakcijas aparatu, lai dotu materialus Ļeņingradai.
— Paša! — sekretārs klusi sacīja. — Pasauciet Persicki. — «Tiesa un sadzīve» indiferenti sēdēja uz palodzes. Aiz viņa muguras bija redzams dārzs, kur čaloja putni un gorodku spēlētāji. Sūdzību ilgi izmeklēja. Sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu; izmeta šachu un tā vietā ielika «Tiesu un sadzīvi». Persickim izteica brīdinājumu.
Redakcijā bija viskarstākais darba laiks — pulkstenis pieci. Sakarsušās rakstāmmašīnas kūpēja. Darbinieki steigdamies nepatīkamās balsīs diktēja savus rakstus. Vecākā mašīnrakstītāja rājās par neliešiem, kas nemanot iebāzuši savus materialus ārpus kārtas.
Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks. Viņš izrādīja sevišķu uzmanību mašīnrakstītājai, kuras slaidās gūžas rosināja viņa dzejiskās jūtas. Viņš to aizveda gaiteņa galā un pie loga teica mīlas vārdus, uz kuriem meitene atbildēja:
— Man šodien jāstrādā virsstundas, un es esmu ļoti aizņemta.
Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.
Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām griezās ar apbrīnojami vienmuļu lūgumu:
— Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!
Pēc šīs sumas viņš iemaldījās arī strādnieku korespondentu daļā. Pagrozījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis korespondenču kaudzes, dzejnieks atsāka savus centienus. Vēstuļu lasītāji, šie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tos par tādiem bija padarījusi nepieciešamība dienā izlasīt simt vēstuļu, ko rakstījušas rokas, kas vairāk radušas rīkoties ar cirvi krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.
Dzejnieks apmeklēja arī ekspedīciju un galu galā ieklīda kantorī. Bet tur viņš ne vien nedabūja desmit kapeikas, bet viņam pat uzbruka komjaunietis Avd'otjevs: lai dzejnieks iestājoties automobilistu pulciņā. Dzejnieka iemīlējušos dvēseli ietina benzina tvaiki.. Viņš spēra divus soļus sānis un, uzņēmis trešo ātrumu, pazuda no redzes loka.
Avdotjevs nemaz nezaudēja drosmi. Viņš ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā šo cīņu viņš izcīnīja viltus ceļā. Un tieši tāpēc sekretaram neizdevās izlasīt ievadrakstu līdz galam.
— Klausies, Aleksandr Josifovič. Paga, ir ļoti nopietna lieta, — Avdotjevs sacīja, sēzdamies uz sekretārā galda. — Pie mums ir nodibinājies automobilistu klubs. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēnešiem?
— Vari nepūlēties.
-— Kā? Tu domā, ka tas ir neauglīgs darbs?
— Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?
— Jau iestājušies ļoti daudzi.
Pulciņā pagaidām bija tikai organizators viens pats, taču Avdotjevs to nevienam neizpauda.
— Par piecsimt rubļiem mēs «kapsētā» nopirksim mašīnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņš saka, maksāšot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Pavisam tūkstotis. Un es domāju savervēt divdesmit cilvēku, pa pussimtniekam no katra. Tas būs lieliski! Iemācīsimies vadīt mašīnu! Jegorovs būs mūsu šefs. Un pēc trim mēnešiem — ap augustu — mēs visi protam vadīt, mašīna ir, un katrs pēc kārtas brauc, kur vien patīk.