— Bet kur piecsimt rubļu mašīnas pirkšanai?
— Uz procentiem aizdos pašpalīdzības kase. Atmaksāsim. Nu kā, vai tevi pierakstīt?
Bet sekretārs jau bija ar papliku pauri, daudz strādāja, pilnīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mīlēja pēc pusdienām pagulēt uz dīvana un pirms aizmigšanas palasīt «Pravdu». Viņš padomāja un atteicās.
— Tu, — Avdotjevs sacīja, — esi īsts vecis!
Avdotjevs gāja pie katra galda un atkārtoja savas kvēlās runas. Večos, par kādiem viņš uzskatīja visus darbiniekus, vecākus par divdesmit gadiem, viņa vārdi radīja apšaubāmu efektu. Tie taisīja skābus ģīmjus un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot bērnu draugi un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā labdarīgam pasākumam — palīdzībai nabaga mazulīšiem. Viņi, atklāti runājot, būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet . ..
— Kas par «bet»? — kliedza Avdotjevs. — Ja automobilis jau būtu nopirkts? Jā? Ja jums par piecpadsmit kapeikām gadā noliktu uz galda zilu sešcilindru «pakardu», bet benzinu un smēreļļas ņemtu uz valdības rēķina?!
— Lasies vien, lasies prom! — atrunājās vecīši. — Pašreiz gatavojam pēdējos materialus, tu mums traucē strādāt!
Automobiļu ideja dzisa un kūpēja. Beidzot atradās jaunā pasākuma pionieris. Persickis atsprāga no telefona, ka nobrikšķēja vien, uzklausīja Avdotjevu un sacīja:
— Tev nav pareiza pieeja, dod lapu. Sāksim no gala.
Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt no jauna.
— Tu vecais matraci, — Persickis teica zilacainam jauneklim,
— šim nolūkam pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmuma obligācijās? Par kādu surnu? Par piecdesmit? Jo labāk. Tu atdod tās obligācijās mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitals. Ap augustu mēs varēsim realizēt visas obligācijās un nopirkt automobili.
— Bet ja mana obligācijā laimē? — aizstāvējās jauneklis.
-— Kādu sumu tu vēlies laimēt?
— Piecdesmit tūkstošus.
— Par šiem piecdesmit tūkstošiem nopirksim automobiļus. Un, ja es laimēšu, darīsim tāpat. Un, ja Avdotjevs, — arī tāpat. Vārdu sakot, lai laimētu kāda obligācijā laimēdama, naudu izlietosim mašīnām. Vai tagad tu saprati? Savādnieks! Ar personīgu mašīnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Saprati, muļķi tāds! . . . Bet aiz tevis personīgās mašīnās trauksies «Tiesa un sadzīve», kronika, informācijās daļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino . .. Nu? Nu? Samīlēsies vēl! …
Ikviens obligāciju īpašnieks sirds dziļumos netic laimēšanas iespējai. Toties viņš ļoti greizsirdīgi izturas pret savu kaimiņu un pazīstamu obligācijām. Viņš vairāk nekā no uguns baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņš, mūžīgais neveiksminieks, atkal paliks tukšā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka laimestu neatvairāmi grūda obligāciju īpašniekus jaunā kluba apkampienos. Mulsināja tikai bažas, ko darīt, ja nelaimēs neviena obligācijā. Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam automobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitala viena «kapsētas» mašīna bija nodrošināta.
Piecās minūtēs iestājās divdesmit cilvēku. Kad pasākums bija vaiņagojies panākumiem, izdzirdis par automobilistu kluba vilinošajam perspektivām, ieradās sekretārs.
— Nu, zēni, — viņš sacīja, — vai neierakstīties arī man?
— Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, — atbildēja Avdotjevs,
— tikai pameklē citu vietu. Mums par nožēlošanu ir jau pilns komplekts un jaunu biedru uzņemšana pārtraukta līdz tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties bērnu draugos. Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeikas gada un nekur nav jābrauc.
Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņš tik tiešām jau labi gados, nopūtās un aizgāja izlasīt līdz galam aizraujošo ievadrakstu.
— Sakiet, lūdzu, biedri, — viņu gaitenī apturēja kāds skaistulis, pēc izskata čerkess, — kur šeit atrodas laikraksta «Darbgalds» redakcija?
Tas bija lielais kombinators.
XXV nodala SARUNA AR KAILO INŽENIERI
Pirms Ostaps Benders parādījās redakcijā, bija atgadījusies vesela virkne svarīgu notikumu.
Nesaticis Ernestu Pavloviču dienā (dzīvoklis bija slēgts un saimnieks acīm redzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma pie viņa iegriezties vēlāk, bet pagaidām klaiņoja pa pilsētu. Slāpdams pēc darbības, viņš šķērsoja ielas, uzkavējās laukumos, pamirkšķināja miličiem, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vispār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramvajiem, ielu tirgotājiem, baznīciņām, stacijām un afišu stabiem būtu ieradusies pie viņa rautā. Viņš uzkavējās starp viesiem, mīļi aprunājās ar tiem un katram atrada siltu vārdu. Tāda milzīga viesu skaita uzņemšana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Un bez tam pulkstenis jau rādīja pāri sešiem un laiks bija doties pie inženiera Sčukina.
Taču liktenis lēma tā, ka pirms tikšanās ar Ernestu Pavloviču Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai parakstītu sīku protokolu.
Teatra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pilnīgi negaidot viņam uzdrāzās virsū nevainīgs, balts lopiņš un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem no- plūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais lopiņš skaļi lūdza piedošanu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums nebija dabūjis nekādus miesas bojājumus. Bet tālab jo vairāk bija iēmesls sacelt skandalu.
Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja pazīt. Viņš gāzelēdamies piegāja pie apjukušā vecīša ormaņa un iezvela viņam ar duri pa vatēto muguru. Vecītis pacietīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.