Tad Vostrikovi nolēma tirgoties ar majas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztam rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par garšīgam majas pusdienām, kas pagatavotas vienīgi un tikai svaiga sviesta. Sludinājums sākās ar vārdiem: «Lēti un garšīgi.» Cienīgmāte emaljētu bļodiņu sataisīja pilnu ar miltu klīsteri, un svētais tēvs
Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfā stabiem un padomju iestāžu tuvumā.
Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, tanī skaitā arī kara komisariata lietvedis Bendins un labierīcību apakšnodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes piemineklis — Elizabetes laiku triumfa arka, kas, viņa vārdiem izsakoties, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā ieradās četrpadsmit cilvēku. Trusīšus nespēja piedīrāt vien. Veselu nedēļu šim pasākumam bija lieliski panākumi, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja par nelielas bezmotora kažokādu apstrādāšanas darbnīcas atvēršanu, kad atgadījās pilnīgi neparedzēts notikums.
Kooperativs «Arkls un āmurs», kas bija slēgts jau trīs nedēļas sakarā ar preču inventarizāciju, tika atvērts, un veikala darbinieki, elsdami aiz piepūles, izvēla pagalmā mucu ar sapuvušiem kāpostiem un izgāza tos atkritumu bedrē; puse pagalma piederēja svētajam tēvam Fjodoram. Pikantās smakas valdzināti, pie bedres saskrēja truši, un jau nākošās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet noguldīja divi simti četrdesmit vaislinieku un neskaitāmu daudzumu jaundzimušo.
Satriektais svētais tēvs Fjodors izturējās pavisam rāmi veselus divus mēnešus, un viņa dvēsele bija atspirgusi tikai tagad, atgriežoties no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzoties guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjodoru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi visu viņa dvēseli.
Katrina Aleksandrovna, saliekusi pirkstu, pieklauvēja pie guļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedāšana kļuva skaļāka. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjodora jaunavīgā sārtumā kvēlojošā seja.
— Iedod man, māt, šķēres, tikai labi veikli, — ātri nobēra svētais tēvs Fjodors.
— Bet kā tad ar vakariņām?
— Nekas. Vēlāk.
Svētais tēvs Fjodors paķēra šķēres, atkal ieslēdzās un piegāja pie sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmī.
Līdzās spogulim karājās veca tautiska bilde «Grēcinieka spogulis», iespiesta vara gravējumā un ar roku jauki izkrāsota. «Grēcinieka spogulis» sevišķi nomierināja svēto tēvu Fjodoru pēc neveiksmes ar trušiem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā mirstīgumu. Tās augšējā daļā bija četri zīmējumi, parakstīti ar slavu burtiem, tie bija nozīmīgi un dvēseli mierinoši: «Sems lūdz no svētā gara, Kams kviešu druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, nāve visiem savu dara.» Nāve bija ar spārniem, tā turēja rokā izkapti un smilšu pulksteni. Viņa bija iztaisīta it kā no protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati ieplētusi kājas, uz kailas, paugurainas zemes. Tās izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar trušiem tāds nieks vien ir.
Pašreiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte «Javets iraid vīrs, kam vara». Nelielā telpā resns, bagāts cilvēks ar bārdu sēdēja troņkrēslā.
Svētais tēvs Fjodors pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas šķipsnas bira uz grīdas, šķēres šņakstēja, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu viņš galīgi neprot. Bārda bija apcirpta šķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.
Pagrozījies spoguļa priekšā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjodors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai šķēres, saīdzis sacīja:
— Palīdzi man kaut tu, rnāmuliņ. Nekādi, redzi, nevaru tikt galā ar savām krēpēm.
Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.
— Ko tu ar sevi esi izdarījis? — beidzot viņa izdvesa.
-— Nekā neesmu izdarījis. Matus apgriežu. Palīdzi man, esi tik labiņa. Lūk, šeit tā kā greizi nogājis .. .
— Ak kungs, — iesaucās cienīgmāte, ķerdamās pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, ■— vai tiešām, Fedjeņka, tu taisies pāriet obnovļencos?
Par tādu sarunas virzienu svētais tēvs Fjodors ļoti nopriecājās.
—■ Ber kāpēc es, māt, nevarētu pāriet ticības atjaunotāju pusē? Vai tad obnovļenci nav cilvēki?
— Cilvēki, protams, ka cilvēki, — dzēlīgi piekrita cienīgmāte, •— kā tad: miglas bildes skatās, alimentus maksā . . .
— Nu, un ari es skraidīšu uz miglas bildēm.
— Lūdzu, skrien vien!
— Un skriešu ar.
— Gan saskriesi sev nelaimi. Tu paskaties uz sevi_ spogulī!
Un tiešām, no spoguļa svētajā tēvā Fjodorā raudzījās žirgta,
melnacaina fizionomija ar nelielu, mežonīgu bārdeli un nejedzīgi garām ūsām.
Sāka apcirpt ūsas, tās proporcionāli samazinot.
Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais
tēvs Fjodors pavēstīja, ka jau šovakar viņam vajagot izbraukt darīšanās, un pieprasīja, lai Kat- rina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa maiznieka un palien no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tumšbrūno cepuri ar pīļknābja nagu.