Ipolits Matvejevičs, gandrīz raudādams, uzskrēja uz kuģa.
— Vai šis ir tas jūsu puika? — saimniecības pārzinis aizdomīgi jautāja.
■—• Jā, puika, — Ostaps sacīja, — vai tad slikts? Kas var apgalvot, ka tā ir meitene, lai pirmais man met ar akmeni!
Resnītis sadrūmis aizgāja.
— Nu, Kisa, — Ostaps piezīmēja, — rīt no rīta jāķeras pie darba. Ceru, ka jūs pratīsiet krāsas atšķaidīt. Un iegaumējiet: es esmu mākslinieks, beidzis VHUTEMAS [5] , bet jūs — mans palīgs. Ja jūs domājat, ka tas tā nav, tad skrieniet ātrāk atpakaļ uz krastu.
Tvaikoņa pakaļgalā vērpās zaļi melnas putas. Kuģis nodrebēja, nošķindēja misiņa šķīvji, flautas, kornetes, tromboni, basi nospēlēja brīnišķīgu maršu, un pilsēta griezdamās un līgodamās pārcēlās uz kreiso krastu. Joprojām vēl drebēdams, kuģis iepeldēja straumē un ātri ieslīdēja tumsā. Aizmugurē šūpojās zvaigznes, spuldzes un ostas daudzkrāsainie signāli. Pēc brīža kuģis jau bija aizpeldējis tik tālu, ka pilsētas uguņi šķita kā gaisā sastingušas raķešu dzirkstis.
Vēl atskanēja strādājošo undervudu klaboņa, bet daba un Volga ņēma virsroku. Visus tvaikoņa «Skrjabins» pasažierus pārņēma svētlaime. Izlozes komisijas locekļi sapņaini strēba tēju. Vietējās komitejas pirmajā sēdē, kas notika kuģa priekšgalā, valdīja maigs noskaņojums. Tik valdzinoši šalkoja siltais vakars, tik maigi plunkšķinājās gar bortiem ūdenliņš, tik ātri paslīdēja kuģim garām tumšie krastu silueti, ka vietējās komitejas priekšsēdē-
tajs, visādi godājams cilvēks, pavēris muti, lai teiktu runu par to, kā bus jāstrādā šajos neparastajos apstākļos, visiem un ari pašam negaidot, sāka dziedāt:
Kuģis aizpeld tālu Volgā, Volga, Volga māmuliņ ..
Un parejie drūmie sedes dalībnieki nodimdinaja piedziedājumu: Ceri-īņi zied …
Rezoluciju pēc vietējās komitejas priekšsēdētāja referātā tā arī neuzrakstīja. Ieskanējās pianino. Muzikālo pavadījumu pārzinis H. Ivanovs no instrumenta izvilināja visliriskākās melodijas. Ba- lalaikas virtuozs tekāja pakaļ Muročkai un, neatrazdams mīlas izteikšanai pats savus vārdus, murmināja romances vārsmas:
— Jel neaizej! Jo tavi skūpsti kvēli, es maigā kaislē nepagurstu vēl. Un kalnu aizās migla klīst tik vēli, tur zvaigžņu pērles mūžam kvēlot kvēl. . .
Simbijevičs-Sindijevičs, ieķēries kuģa margās, vēroja debess bezgalīgo plašumu. «Precību» skatuviskais ietērps, salīdzinot ar šo plašumu, viņam likās šausmīga cūcība. Viņš ar riebumu paskatījās uz savām rokām, kuras bija ņēmušas dedzīgu līdzdalību klasiskās komēdijas skatuviskā ietērpa darināšanā.
Un tai brīdī, kad sapņainās ilgas bija sasniegušas savu visaugstāko pakāpi, Galkins, Palkins, Malkins, Čalkins un Zalkinds, novietojušies kuģa pakaļgalā, nodārdināja savus aptiekas un alus piederumus. Tā bija repeticija. Miraža uzreiz pagaisa. Agafja Tichonovna nožāvājās un, nepievērsdama uzmanību nopūtu virtuozam, aizgāja gulēt. Vietējās komitejas vīru sirdīs atkal ierunājās ģenerallīgums, un tie ķērās pie rezolūcijas sacerēšanas. Simbijevičs-Sindijevičs pēc rūpīgām pārdomām nāca pie slēdziena, ka «Precību» ietērps nav nemaz tik slikts. Kāda ērcīga baiss no tumsas sauca Zoržetu Tiraspoļskichu uz apspriedi pie režisora. Sādžās rēja suņi. Kļuva vēsi.
Pirmās klases kajitē Ostaps, gulēdams uz ādas dīvana un domīgi vērodams ar zaļu buraudeklu apvilktu korķa jostu, pratināja Ipolitu Matvejeviču:
— Jūs protat zīmēt? Ļoti žēl. Es, diemžēl, arī neprotu.
Viņš mirkli padomāja un turpināja:
— Un burtus jūs protat zīmēt? Arī neprotat? Pavisam slikti! Bet mēs taču esam mākslinieki! Nu, kādas pāris dienas te varēs nodauzīties, bet pēc tam mūs padzīs. Sajās divās dienās jāpagūst izdarīt viss mums nepieciešamais. Stāvoklis mazliet sarežģījies. Es uzzināju, ka krēsli atrodas režisora kajitē. Bet arī tas galu galā nav nemaz tik briesmīgi. Svarīgi ir tas, ka mēs atrodamies uz kuģa. Kamēr vēl neesam izmesti, ir jāapskata visi krēsli. Šodien jau par vēlu. Režisors guļ savā kajitē.
XXXII nodala NEŠĶISTAIS PĀRIS
Cilvēki vēl gulēja, bet uz upes dzīve ritēja tāpat kā dienā. Peldēja plosti — milzīgi baļķu klāji ar mājiņām. Mazs, pikts velkonī- tis, uz kura riteņa apvalka lokveidīgi bija uzrakstīts tā vārds — «Vētru pavēlnieks», vilka trīs rindā saāķētas naftas liellaivas. Garām aizsteidzās no lejas nākošais ātrais pasta kuģītis «Sarkanā Latvija». «Skrjabins» aizgāja garām bagarēšanas mašīnu kara- vanai un, ar svītrotu kārti mērīdams dziļumu, meta loku, pagriezdamies pret straumi.
Pasažieri jau cēlās augšā. Uz «Barmino» piestātni aizlidoja atsvariņš ar auklu. Ar šīs aukliņas palīdzību piestātnē izvilka resno pietauvošanas virvi.
Dzenskrūves sāka griezties uz pretējo pusi. Upē virmoja skrūvju sakultas putas. «Skrjabins» nodrebēja no spēcīgajiem dzenskrūves grūdieniem un ar visu sānu pieplaka piestātnei. Bija vēl agrs. Tāpēc nolēma izlozi sākt pulksten desmitos.
Darbs uz «Skrjabina» tāpat kā uz sauszemes sākās tieši deviņos. Neviens nebija mainījis savas ierašas. Tie, kas uz sauszemes mēdza kavēt darbu, kavēja arī šeit, kaut gan pārnakšņoja turpat iestādē. Finansu Tautas komisariata ceļojošie darbinieki ātri piemērojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Kurjeri uzposa kajites tikpat vienaldzīgi, kā uzposa kancelejas Maskavā. Apkopējas iznēsāja teju, skraidīja ar papīrīšiem no reģistratūras uz personālo daļu, nemaz nebrīnīdamās par to, ka personālā daļa atrodas kuģa pakaļgalā, bet reģistratūra — kuģa priekšgalā. Savstarpējo norēķinu kajitē kā kastaņetes skanēja skaitāmie kauliņi un čirkstēja aritmometri. Kapteiņa komandtiltiņa priekšā kādu bāra.