Lielais kombinators uz kuģa augšējā klāja, apdedzinadams basās pēdas, staigāja apkārt garai, šaurai kumača strēmelei, kra- sodams uz tās lozungu, kura tekstu viņš nepārtraukti parbaudīja pēc papīrīša:
«Visi uz izlozi! Ikvienam darba cilvēkam lai būtu kabatā valsts aizņēmuma obligācijā.»
Lielais kombinators pūlējās no visas sirds, taču dotību trūkums bija acīm redzams. Uzraksts nosliecās uz leju, un kumača strēmele, šķita, bija neglābjami samaitāta. Tad Ostaps ar zēna Kisas palīdzību apgrieza audumu uz otru pusi un sāka atkal krāsot. Tagad viņš bija uzmanīgāks. Pirms burtu uztriepšanas viņš ar krītainu aukliņu novilka divas paralēlas līnijas un, klusi lamādams nevainīgo Vorobjaņinovu, stājās pie vārdu zīmēšanas.
Ipolits Matvejevičs apzinīgi pildīja puikas pienākumus. Viņš skrēja lejā pēc karsta ūdens, kausēja ļimi, šķaudīdams bēra spainī krāsas un iztapīgi skatijās acīs izsmalcinātajam māksliniekam. Gatavo un apžuvušo lozungu koncesionari nonesa lejā un piestiprināja pie borta.
Resnītis, kas bija Ostapu nolīdzis, noskrēja krastā un no turienes aplūkoja jaunā mākslinieka darbu. Lozunga burti bija nevienādi un mazliet sagāzusies katrs uz savu pusi. Tomēr citas izejas nebija — nācās ar to samierināties.
Krastā izkāpa pūtēju orķestris un spēlēja brašus maršus. Izdzirdējuši muziķu, no visas Barminas saskrēja bērni, iznākuši no ābe|u dārziem, viņiem sekoja vīri un sievas. Orķestris dārdināja tik ilgi, kamēr krastā izkāpa izlozes komisijas locekļi. Sākās mītiņš. No Korobkova tējnīcas lieveņa atskanēja referātā pirmie vārdi par starptautisko stāvokli.
Koiumbieši uz sapulci blenza no kuģa. Viņi redzēja baltus sieviešu lakatiņus, sievas, kas piesardzīgi stāvēja patālāk no lieveņa, nekustīgu vīru pūli, kas klausījās runātājā, un pašu runātāju, kas laiku pa laikam žestikulēja. Pēc tam atkal spēlēja muziķa. Orķestris pagriezās un, nepārtraukdams spēlēšanu, tuvojās kāpnēm. Tam pakaļ gāzās vesels pūlis.
Izlozes aparats sistemātiski izmeta skaitļu kombinācijās. Griezās riteņi, sauca numurus, barminieši skatījās un klausījās.
Uz īsu brītiņu atskrēja Ostaps, pārliecinājās, ka visi kuģa apdzīvotāji sēž izlozes zālē, un atkal aizskrēja atpakaļ uz klāju.
— Vorobjaņinov, — viņš čukstēja, —- man jums ir steidzīgs uzdevums mākslas nozarē. Nostājieties pie pirmās klases izejas un stāviet! Ja kāds tuvojas, — skaļi dziediet!
Vecis apjuka.
— Ko tad lai es dziedu?
— Nu saprotams, ne jau «Dievs, sargi ķeizaru!». Kaut ko kaismīgu: «Ābolīti» vai arī «Meitenes sirsniņu». Bet brīdinu, ja jūs laika nesāksiet dziedat savu āriju! . . . Tas jums nebūs eksperimentālais teātris! Galvu noraušu.
Lielais kombinators, šļūkdams ar kailajiem papēžiem, izskrēja ar ķiršu krāsas paneļiem apšūtajā gaitenī. Vienu mirkli lielais spogulis gaiteņa galā atspoguļoja viņa stāvu. Ostaps lasīja durvju plāksnīti:
N1K. SESTR1NS Teatra «Kotumbs» režisors
Attēls no spoguļa pazuda. Bet pēc brītiņa tur atkal parādījās lielais kombinators. Rokās viņš turēja krēslu ar izliektām kājiņām. Viņš skrēja pa gaiteni, iznāca uz klāja un, saskatījies ar Ipolitu Matvejeviču, nesa krēslu augšā pie stūres vīra kabines. Stiklotā kabine bija tukša. Ostaps aizstiepa krēslu uz kuģa pakaļgalu un pamācošā balsī sacīja:
— Līdz naktij krēsls stāvēs šeit. Es visu esmu izdomājis. Seit, izņemot mūs, gandrīz neviens nenāk. Noslēpsim krēslu zem pla- katiem, bet, kad satumsīs, mierīgi iepazīsimies ar tā saturu.
Pēc mirkļa krēsls nozuda zem finiera plāksnēm un plakatu audumiem.
Ipolitu Matvejeviču atkal pārņēma zelta drudzis.
— Bet kāpēc gan to nevarētu nest uz mūsu kajiti? — viņš nepacietīgi jautāja. — Mēs to tūlīt uzšķērstu. Un, ja atrastu briljantus, tad uz krastu prom . . .
— Bet ja nu neatrastu? Ko tad iesākt? Kur to likt? Jeb varbūt aiznest atpakaļ pilsonim Sestrinam un laipni pasacīt: «Piedodiet, lūdzu, mēs jums krēsliņu nozagām, bet par nožēlošanu nekā tur neatradām, tāpēc esiet tik labs un saņemiet atpakaļ mazliet sabojātu!» Vai tā jūs rīkotos?
Lielajam kombinatoram kā vienmēr bija taisnība. Ipolits Matvejevičs atguvās tikai tad, kad no klāja atskanēja uvertiras pirmās skaņas, kuru izpildīja uz Esmarcha krūzēm un alus pudeļu baterijām.
Izlozes operācijās šai dienā bija pabeigtas. Skatītāji sasēdās krasta nogāzē un gluži negaidīti skaļi izteica savu atzinību aptiekas trauku nēģeriskajam ansamblim. Galkins, Palkins, Mal- kins, Calkins un Zalkinds lepni paskatījās apkārt, it kā teikdami: «Vai redzat? Bet jūs apgalvojāt, ka plašās masas nesapratīšot. Māksla vienmēr sasniedz mērķi!»
Pēc tam uz improvizētas skatuves kolumbieši nospēlēja vieglu vodeviļu ar dziesmām un dejām, parādot, ka Vavila laimējis piecdesmit tūkstošu un kas no tā iznācis. Aktieri, atbrīvojušies no Niksestrina konstruktīvisma valgiem, tēloja ļoti dzīvi, dejoja enerģiski un patīkami dziedāja. Krasts bija pilnīgi apmierināts.
Pēc tam uzstājās balalaikas virtuozs. Krasts atplauka smaidos.
«Lielmātin, lielmātiņ,» spēlēja virtuozs, «cienīgmātiņ, liel- mātiņ.»
Balalaika sāka kustēties. Tā aizlidoja māksliniekam aiz muguras un no turienes skanēja: «Ja jau kungam ķēde ir, tad jau pulksteņa tam nav!» Tā uzlidoja gaisā un sava īsā lidojuma laikā izpildīja ne mazums visgrūtāko variaciju.
Pienāca žoržetas Tiraspoļskichas kārta. Viņa izveda sev līdzi sarafanos tērptu meiteņu pulciņu. Koncertu noslēdza krievu dejas.
Kamēr «Skrjabins» gatavojās tālākam braucienam, kamēr kapteinis sarunājās ar mašīnu telpām un kuģa kurtuves kvēloja, sildīdamas ūdeni, pūtēju orķestris atkal izgāja krastā un visiem par apmierinājumu sāka spēlēt deju muziķu. Izveidojās gleznainas dinamiskas grupas. Rietošā saule visus tina maigā aprikožu gaismā. Tas bija ideāls brīdis filmu uzņemšanai. Un patiešām operators Polkans žāvādamies iznāca no kajites. Vorobjaņinovs, kas jau bija pieradis pie kuģa puikas ampluā, uzmanīgi nesa Pol- kana filmaparatu. Polkans piegāja pie borta un paskatījās uz krastu. Tur zālē dejoja zaldātu polku. Puiši tik spēcīgi sita ar basajām kājām, it kā gribēdami saskaldīt mūsu planētu. Meitenes liegi šūpojās dejā. Terasēs un krastmalas nobrauktuvēs bija novietojušies skatītāji. Franču kinooperatoram no «Avangarda» grupas šeit pietiktu darba trim dienām. Bet Polkans, pārlaidis krastam savu žurkas ačteļu skatienu, tūlīt novērsās, kā aidinieks pie- auļoja komisijas priekšsēdētājam, nostādināja viņu pie baltās sienas, iespieda rokās grāmatu un, palūdzis nekustēties, ilgi un viegli grieza aparata rokturi. Pēc tam viņš aizveda nokaunējušos prieķš- sēdētāju kuģa pakaļgalā un nofotografēja saulrieta fonā.