Vienacis atgriezās ar veselu duci dažāda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savus uzvārdus un godbijīgi paspieda lielmeistara roku.
— Caurbraucot uz Kazaņu, —• Ostaps aprauti sacīja, — jā, jā, simultanspēle notiks šovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos noguris pēc Karlsbades turnira.
Vasjukiešu šachisti uzklausīja Ostapu ar dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņš sajuta jaunu spēku un šacha ideju pieplūdumu.
— Jūs nemaz neticēsiet, — viņš teica, — cik tālu aizgājusi šachiskā domāšana. Jūs zināt, Laskers nokļuvis gaužām banalu paņēmienu varā, ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņš apkvēpina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tīšām smēķē tos lētākos, lai dūmi būtu riebīgāki. Sacha pasaule ir uztraukusies.
Lielmeistars pārgāja uz vietējiem tematiem.
— Kāpēc provincē nav nekādas domu rosmes? Piemēram, jūsu šacha seķcija. Tā viņa arī saucās: šacha sekcija. Garlaicīgi, meitenītes! Kāpēc jūs, nu patiešām, to nevarētu nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, ķā klājas īstiem šachistiem. Tas iesaistītu sekcijā plašas arodbiedrības biedru masas. Būtu nosaukuši savu sekciju, piemēram, «Četru zirgu šacha klubs» vai «Sarkanā galotne», vai «Kvalitates zaudēšana, iegūstot tempu». Tas būtu lieliski! Skanīgi!
Ideja guva panākumus.
— Patiešām, — vasjukieši atplauka, — kāpēc mēs savu sekciju nevarētu nosaukt par «Četru zirgu klubu»?
Tā kā bija ieradies viss šacha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priekšsēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par «Četru zirgu šacha klubu». Lielmeistars pašrocīgi, izmantodams uz «Skrjabina» gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni, uz kuras mākslinieciski atveidoja četrus zirgus un atbilstošu uzrakstu.
Sis svarīgais pasākums solīja šacha radošās domas uzplaukumu Vasjukos.
— Sachs! — Ostaps iesaucās. — Vai jūs zināt, kas ir šachs? Tas virza uz priekšu ne tikai kulturu, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu «Četru zirgu šacha klubs», pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?
Ostaps no vakardienas vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļrunība bija sevišķi izcila.
— Jā! — viņš kliedza. — Sachs valsti padara bagātāku! Ja jūs piekritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz kuģa piestātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs desmit guberņu centrs! Ko jūs agrāk tikāt dzirdējuši par Zemeringas pilsētu? Nekā! Bet tagad šī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika noorganizēts starptautiskais turnirs.
Tāpēc es saku: Vasjukos vajag noorganizēt starptautisku šacha turniru.
— Kā to lai izdara? — visi kliedza.
— Pilnīgi reala lieta, — atbildēja lielmeistars, — mani personīgie sakari un jūsu pašdarbība — lūk, viss, kas nepieciešams un vajadzīgs Vasjuku starptautiskā turnira noorganizēšanai. Padomājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: «1927. gada starptautiskais turnirs Vasjukos.» Hoze-Raula Kapablankas, Emanuila Laskera, A|ehina, Nimcoviča, Reti, Rubinšteina, Maroci, Taraša, Vidmara un doktora Grigorjeva ierašanās nodrošināta. Bez tam arī mana piedalīšanās nodrošināta!
— Bet nauda! — ievaidējās vasjukieši. •— Viņiem visiem taču jāmaksā nauda! Daudzi tūkstoši! Kur lai to ņem!
— Visu savā varā sagrābs varenā viesuļvētra, — sacīja O. Benders, — naudu dos ieejas maksa.
— Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasjukieši …
— Kas par vasjukiešiem! Vasjukieši naudu nemaksās. Viņi tikai to sa-ņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkārši. Uz turniru, kurā piedalīsies tādi pasaulslaveni meistari, taču sabrauks šacha cienītāji no visas pasaules. Simtiem tūkstošu cilvēku, bagātu cilvēku trauksies uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pārvadāt tādu pasažieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad, SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņemšanai. Treškārt, straujš lauksaimniecības uzplaukums tūkstoš kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviaru, šokolādes konfektēm. Pils būve, kur notiks turnirs, — ceturtkārt. Piektkārt, garažu uzcelšana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pārraidītu sensacionālos turnira rezultātus, vajadzēs uzbūvēt lieljaudas radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad, kas attiecas uz dzelzceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Neapšaubāmi tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus, kuri vēlēsies atbraukt. No tā izriet — jāiekārto lidosta «Lielie Vasjuki», jāatklāj regulārā pasta lidmašīnu un dirižabļu satiksme ar visām pasaules malām, ieskaitot Losandželosu un AAelburnu.
Vasjuku pilsētas šacha amatieriem pavērās žilbinošas per- spektivas. Istabas sienas atkāpās. Zirgu audzētavas steliņģa satrūdējušās sienas sabruka, un to vielā pret zilajām debesīm pacēlās trīsdesmit trīs stāvu šacha jaunrades pils ar mirdzošiem stikliem. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspo-
lētti šaudījās āUgšā Uti lejā; šedēja domās nogrimuši cilvēki un spēlēja šachu pie galdiņiem, kas bija inkrustēti ar malachitu.
Stāvās marmora kāpnes veda lejā pie zilās Volgas. Upē peldēja okeāna tvaikoņi. Pa gaisa dzelzceļu pilsētā pacēlās resnvēderaini ārzemnieki, šacha lēdijas, australieši, kas šacha spēlē ciena indiešu aizsardzību, indusi baltos turbānos, spāniešu partijas piekritēji, vācieši, franči, jaunzēlandieši, Amazonas baseina apdzīvotāji un vasjukiešu skauģi — maskavieši, ļeņingradieši, kijevieši, sibīrieši un odesieši.
Automobiļi kā uz konvcijerlentas slīdēja starp marmora hoteļiem. Un, lūk, visi apstājās. No greznās viesnīcas «Brīvbandi- nieks» iznāk pasaules čempions Hoze-Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera. Viņu ielenc dāmas. Milicis, tērpies speciālā Ša- chistu formā (rūtainās galifē biksēs un ar laidņiem greznotās uzšuvēs), laipni smaidīdams, militāri sveicina. Pie čempiona cienīgi pienāk vienacainais vasjukiešu «Četru zirgu kluba» priekšsēdētājs.