Divu šacha zvaigžņu pārrunas, kas risinājās angļu valodā, pārtrauca doktora Grigorjeva un nākamā pasaules čempiona Aļe- hina ierašanās ar lidmašīnu.
Apsveikuma saucieni saviļņoja visu pilsētu. Hoze-Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera, taisīja skābu ģīmi. Pēc vienača mājiena pie aeroplana padeva marmora kāpnes. Doktors Grigorjevs noskrēja pa kāpnēm, līksmi vēcinādams savu jauno platmali un tūliņ uz vietas komentēdams iespējamo Kapablankas kļūdu gaidāmajā cīņā ar Aļehinu.
Pēkšņi pie apvāršņa parādījās melns punkts. Tas ātri tuvojās un auga arvien lielāks, pārvērzdamies par lielu smaragda izpletni. Kā varens rutks izpletņa riņķī karājās cilvēks ar koferīti.
— Tas ir viņš! — vienacis sauc. — Urā! Urā! Urā! Es pazīstu lielo šachistu-filozofu doktoru Laskeru. Tikai viņš viens pats visā plašajā pasaulē valkā tādas zaļas zeķes.
Hoze-Rauls Kapablanka — arī Graupera — atkal saviebās.
Laskeram veikli padeva marmora kāpnes, un ņiprais eksčempions, nopūzdams no kreisās piedurknes puteklīti, kas tam bija pieķēries lidojuma laikā virs Silezijas, iekrita vienača apkampienos. Vienacis apņēma Laskeru ap vidu, aizveda pie čempiona uh sacīja:
— Salīgstiet mieru! Es jūs lūdzu vasjukiešu plašo masu vārdā! Salīgstiet mieru!
Hoze-Rauls skaļi nopūtas un, kratīdams veca veterāna roku, sacīja:
— Es vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu pret jūsu ideju spāniešu partijā pārvietot laidni no b5 un c4.
— Urā! — iebļāvās vienacis. — Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!
Un viss nepārredzamais pūlis viņam pievienojās:
— Urā! Vivat! Banzai! Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!!!
Visās divpadsmit vasjukiešu stacijās ieripoja ekspreši, izsēdinādami arvien jaunus un jaunus šacha cienītāju barus.
Debesis jau kvēloja reklāmu ugunīs, kad pilsētas ielās izveda baltu ķēvi. Tā bija vienīgā ķēve, kas vēl bija saglabājusies pec vasjukiešu transporta mechanizacijas. Ar īpašu lēmumu tā tika pārdēvēta par zirgu, kaut gan visu savu dzīvi bija bijusi ķēve. Sacha cienītāji to sveicināja, vicinādami palmu zarus un šacha galdiņus.
— Neraizējieties, — Ostaps sacīja, — mans projekts jūsu pilsētai garantē nedzirdētu ražošanas spēku uzplaukumu. Iedomājieties tikai, kas notiks, kad turnirs beigsies un visi viesi aizbrauks. Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krizes nomākti, lauzīsies šurp uz jūsu brīnišķīgo pilsētu. Vasjuki automatiski kļūs par galvaspilsētu. Uz šejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Jaunmaskavu, Maskavu —- par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingra- dieši un charkovieši griezīs zobus, bet nekā nevarēs darīt. Jaun- maskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.
— Visas pasaules!!! — novaidējās apstulbušie vasjukieši.
— Jā! Un vēlāk pat par visa kosmosa centru. Sacha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspilsētu, pati pārvērtīsies praktiskā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. Vasjuki raidīs signālus uz Marsu, Jupiteru un Neptunu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ribinskas līdz Jaroslavai. Un tad tā vien skaties — nav nemaz izslēgts, varbūt pēc kādiem gadiem astoņiem Vasjukos notiks kosmosa vēsturē pirmais starpplanētu šacha kongress!
Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņš labprāt notiesātu ceptu šacha zirgu.
— Jā-ā, — novilka vienacis, pārlaizdams putekļainajām telpām apstulbušu skatienu. — Bet kā tad lai praktiski izved šo pasākumu dzīvē, tā sakot, uz ko lai balstāmies?
Klātesošie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.
— Atkārtoju, ka praktiski viss atkarājas tikai no jūsu rosības. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Materialu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegramu nosūtīšanai.
Vienacis piebikstīja saviem cīņas biedriem.
— Nu! — viņš jautāja. — Ko jūs par to teiksiet?
— Nokārtosim! Nokārtosim! — čaloja vasjukieši.
— Cik tad īsteni vajag naudas . . . tām .. . telegramām?
— Smieklīga suma, — Ostaps sacīja, —. simt rubļu.
— Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis sešpadsmit kapeikas. Tas, protams, mēs zinām, ir daudz par maz . ..
Bet lielmeistars izrādījās pieticīgs organizators.
— Labi, — viņš sacīja, — dodiet šurp jūsu divdesmit rubļus.
— Bet vai pietiks? -*- jautāja vienacis.
— Pirmajām telegramām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedojumi un naudu nebūs kur likt.
Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars atgādināja klātesošajiem par savu lekciju un simultanspēli pie 160 galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram un devās uz «Kartona ražotāju klubu», lai satiktu Ipolitu Matvejeviču.
— Es esmu izsalcis, — Vorobjaņinovs dvesa ķērkstošā balsī.
Viņš jau sēdēja pie kases lodziņa, bet vēl nebija iekasējis nevienas kapeikas un nevarēja nopirkt pat mārciņu maizes. Viņa priekšā atradās zaļš stiepļu groziņš, kur ielikt iekasēto naudu. Tādos groziņos vidēji turīgās mājās liek nažus un dakšiņas.
— Klausieties, Vorobjaņinov, — Ostaps uzsauca, — pārtrauciet uz kādām pusotrām stundām kases operācijās! Iesim tautas ēdnīcā pusdienot. Pa ceļam paskaidrošu, kāda situācijā. Starp citu, jums vajag noskūties un savest sevi kārtībā. Jūs izskatāties pēc īsta klaidoņa. Lielmeistaram nedrīkst būt tādi šaubīgi paziņas.
—- Nevienu biļeti neesmu pārdevis, — Ipolits Matvejevičs pavēstīja.
— Nav liela bēda. Uz vakara pusi sanāks. Pilsēta man jau ziedoja divdesmit rubļu starptautiskā šacha turnira organizēšanai.