— Tad kam mums vajadzīga šī simultanspēle? — čukstēja administrators. — Mūs vēl var piekaut. Bet ar divdesmit rubļiem mēs tūlīt varam kāpt kuģī — tikko no augšteces pienācis «Kārlis Lībknechts» — mierīgi braukt līdz Staļingradai un tur sagaidīt teātri. Varbūt tur izdosies uzšķērst krēslus. Tad mes esam bagātnieki un mums piederēs viss.
— Izsalcis nedrīkst runāt tādas muļķības. Tas negativi ietekmē smadzenes. Par divdesmit rubļiem mēs varbūt arī aizbrauksim līdz Staļingradai . . . Bet kur mēs ņemsim naudu ēšanai? Vitamīnus, dārgais biedri muižniecības priekšniek, par velti nevienam nedod. Toties no ekspansivajiem vasjukiešiem par lekciju un simultanspēli varēs noplēst kādus trīsdesmit rubļus.
— Piekaus! — Vorobjaņinovs rūgti sacīja.
— Protams, risks ir. Var ribas ielauzt. Starp citu, man ir kāda domiņa, kura, lai nu šā vai tā, bet jūs katrā gadījumā pasargās. Bet par to vēlāk. Pagaidām iesim nomēģināt vietējos ēdienus.
Ap pulksten sešiem vakarā, labi paēdis, noskuvies un ar odekolonu iesmaržojies, lielmeistars iegāja «Kartona ražotāju kluba» kasē.
Sātīgi paēdis un noskuvies, Vorobjaņinovs žirgti tirgojās ar biļetēm.
— Nu, kā? — klusi jautāja lielmeistars.
— Ieejas biļetes —- trīsdesmit un spēlētāju — divdesmit, — atbildēja administrators.
— Sešpadsmit rubļu. Slikti, slikti!
— Ko jūs melšat niekus, Bender, skatieties, kāda rinda! Piekaušana neizbēgama.
— Par to nedomājiet. Raudāsiet, kad sitīs, bet pagaidām netūļājieties! Mācieties tirgoties'
Pēc stundas kasē jau bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.
— Taisiet ciet lodziņu! Dodiet šurp naudu!— sacīja Ostaps. — Tagad ziniet ko? Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, no- līgstiet laivu uz kādām pusotrām stundām un gaidiet mani krastmalā, leipus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara pastaigā. Par mani nebēdājiet. Es šodien esmu formā.
Lielmeistars iegāja zālē. Viņš jutās mundrs un noteikti zināja, ka ar pirmo gājienu e2—e4 viņam nedraud nekādi sarežģījumi. Pārējie gājieni, tiesa, kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas ne par matu neuztrauca lielo kombinatoru. Viņš bija sagatavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glābšanai.
Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.
Pirms nedeļas šeit bija noticis «Slīcēju glabšanas biedrības» vakars, ko apliecināja arī lozungs pie sienas:
PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEM IR PAŠU SLĪCĒJU ROKĀS
Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepelnītos aplausus, un uzkāpa estrādē.
— Biedri! — viņš skanīgā balsī sacīja. — Mani šacha biedri un draugi, šodien es jums nolasīšu lekciju par tematu, par kuru, varu jums atzīties, ne bez panākumiem pirms nedējas tiku lasījis Ņižņijnovgorodā. Manas lekcijas priekšmets — «Panākumiem bagātā atklātnes ideja šachā». Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? Atklātne, biedri, ir «Quasi una fantasia». Bet ko nozīmē, biedri, ideja? Ideja, biedri, ir cilvēku domāšana, ietērpta loģiskā šachiskā formā. Pat ar niecīgiem spēkiem var izvērst uzbrukumu pa visu galdiņu. Viss ir atkarīgs no katra individa spējām. Piemēram, tas gaišmatis trešajā rindā. Pieņemsim, ka viņš spēlē labi . . .
Gaišmatis trešajā rindā pietvīka.
— Bet, lūk, tas tumšmatis, pieņemsim, spēlē sliktāk.
Visi pagriezās un apskatīja arī tumšmati.
— Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gaišmatis spēlē labi, bet tumšmatis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs individs pastāvīgi netrenēsies dambr … tas ir, es gribēju sacīt — šacha spēlē . . . Bet tagad, biedri, es jums pastāstīšu dažus pamācošus gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes.
Ostaps auditorijai pastāstīja dažas apsūnojušas anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no «Zilā žurnālā», un ar to nobeidza i.ntermediju.
Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienacis nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem.
Taču simultanspēles seanss aizkavēja vienacainā šachista pieaugošās aizdomas. Kopā ar citiem šachistiem viņš novietoja šach- galdiņus pakavveidīgi. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdesmit šacha amatieru. Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsuši un ik mirkli ieskatījās šacha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņa sarežģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeistaram kaut vai pēc divdesmit otrā gājiena.
Ostaps pārlaida skatienu «melno» rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņš piegāja pie vienača, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvietoja karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4.
Vienacis tūlīt saķēra ausis ar abām rokām un sāka saspringti domāt. Bet amatieru rindas pāršalca:
— Lielmeistars spēlēja e2—e4.
Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu dažādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņš veica to pašu operāciju: pārvilka karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4. Amatieri viens pēc otra ieķērās matos un nogrima drudžainos meklējumos. Nespēlējošie uzmanīgi vēroja lielmeistaru. Pilsētas vienīgais foto- amatieris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt magniju, bet Ostaps dusmīgi vicināja rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:
— Aizvāciet fotogrāfu! Viņš traucē manu šacha domu!
«Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju šai nožēlojamā pilsētelē. Man nepatīk ielaisties darīšanās ar miliciju,» viņš pie sevis nodomāja.
Amatieru sašutuma pilnā šņākšana piespieda fotogrāfu atteikties no sava nodoma. Sašutums bija tik ārkārtīgi liels, ka fotogrāfu pat izmeta no telpām.