Ostaps neatbildēja: nebija laika. Airi rāvās ārā no ūdens.
Ūdens mutujoja zem trakojošiem airiem un lija laivā.
— Piespied! — Ostaps čukstēja pats sev.
Ipolits Matvejevičs pūlējās, cik spēja. Lielā laiva triumfēja. Tās augstais korpuss no kreisās puses jau aizpeldēja garām kon- cesionaru laiviņai, lai piespiestu lielmeistaru pie krasta. Konce- sionarus gaidīja bēdīgs liktenis. Prieks lielajā laivā bija tik neapvaldīts, ka visi šachisti pārgāja uz labo bortu, lai brīdī, kad laiviņu panāks, ar jo lielāku spēku pārsvaru mestos virsū noziedzīgajam lielmeistaram.
— Sargājiet pensneju, Kisa! — Ostaps izmisis kliedza, nomezdams airus. — Tagad sāksies!
— Kungi! — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās gai]a bal- stiņā. — Vai patiešām jūs gribat mūs piekaut?
— Un kā vēl! — nodārdināja vasjukiešu amatieri, grasīdamies lēkt laiviņā.
Bet šai mirklī notika atgadījums, kas ārkārtīgi aizvainoja visas pasaules godīgos šachistus. Laiva pēkšņi sasvērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni.
— Uzmanīgāk! — iespiedzās vienacainais kapteinis.
Bet bija jau par vēlu. Pie vasjukiešu drednauta labā borta bija sadrūzmējies pārāk daudz amatieru. Pārmainījusi smaguma centru, laiva nesvārstījās un apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem.
Vispārējas vaimanas iztraucēja upes mieru.
— Aūū! — stiepti vaimanāja šachisti.
Ūdenī ķepurojās veseli trīsdesmit amatieri. Viņi ātri iznira virs ūdens un cits pēc cita pieķērās apgāztajai laivai. Pēdējais pietauvojās vienacis.
— Jefiņi! — Ostaps sajūsmā kliedza. — Ko tad jūs nesitat savu lielmeistaru? Jūs, ja es nemaldos, gribējāt mani piekaut?
Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietušajiem.
— Jūs taču saprotat, vasjukiešu individi, ka es jūs varētu pa vienam vien noslīcināt, bet es jums dāvinu dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi! Tikai, dieva dēļ, nespēlējiet šachu! Jūs taču vienkārši neprotat spelct! Ek jūs, jefiņi, jefiņi! .. . Brauksim tālāk, Ipolit Matvejevič. Ardievu, vienacainie amatieri! Baidos, ka Vasjuki tomēr nekļūs par kosmosa centru. Es nedomāju, ka šacha meistari gribēs braukt pie tādiem muļķiem kā jūs, pat ja es viņus lūgtu. Palieciet sveiki, aizrautīgie šacha cienītāji! Lai dzīvo «Četru zirgu klubs»!
XXXV nodala u. c.
Rīts koncesionarus pārsteidza pie Čeboksariem. Ostaps snauda pie stūres. Ipolits Matvejevičs miegaini plunkšķināja ar airiem ūdeni. Nakts dzestrumā abus kratīja drebuļi. Austrumi plauka kā sārti pumpuri. Ipolita Matvejeviča pensnejs iekvēlojās aizvien spožāk. Tā ovālie stikli zibsnīja. Pensnejā pārmaiņus atspoguļojās abi krasti. Kreisā krasta semafors izliecās bikonkava stiklā. Ceboksaru zilie kupoli peldēja kā kuģi. Dārzs austrumos auga aizvien lielāks. Ziedu pumpuri pārvērtās par vulkāniem, kas iz- virda vislabāko konditorejas krāsu lavu. Putniņi kreisajā krastā sacēla varen skaļu lērumu. Pensneja zelta kniebis iespīdējās un apžilbināja lielmeistaru. Bija uzlēkusi saule.
Ostaps atvēra acis un izstaipījās, sasvērdams laivu uz sāniem un krakšķinādams locītavas.
— Labrīt, Kisa, — viņš žāvādamies sacīja.
— Nāku es ar rīta gaismu vēstīt tev, kā saule staro un ar savu kvēlo kaismu lej tā zeltu koku zaros .. .
— Piestātne, — ziņoja Ipolits Matvejevičs.
Ostaps izvilka ceļa vadoni un pārbaudīja.
— Pēc visa spriežot, tie ir Čeboksari. Jā, jā .. .
Vēršam jūsu uzmanību uz to, ka Čeboksari ir ļoti skaista pilsēta . ..
— Kisa, vai tā patiešām atrodas skaistā vietā? . . .
Pašreiz Ceboksaros ir 7702 iedzīvotāj'..
— Kisa! Pārtrauksim briljantu medības un palielināsim Ceboksaru iedzīvotāju skaitu līdz septiņi tūkstoši septiņi simti četriem cilvēkiem. Ko? Tas būtu ļoti efektīgi .. . Atvērsim «Sīkpreču bodi», un tā mums droši garantēs maizes riecienu … Paskatīsimies tālāk.
Pilsēta dibināta 1555. gadā un saglabājusi dažas |oti interesantas baznīcas. Bez Cuvašijas republikas administratīvajām iestādēm šeit atrodas strādnieku fakultate, partijas skola, pedagoģiskais technikums, divas otrās pakāpes skolas, muzejs, zinātniskā biedrība un bibliotēka. Cebok- saru kuģu piestātnē un tirgū jūs sastapsiet čuvašus un čeremisus, kas starp pārējiem izce|as ar savu ārējo izskatu . . .
Bet, iekams draugi sasniedza piestātni, kur varēja sastapt čuvašus un čeremisus, viņu uzmanību saistīja kāds priekšmets, kas peldēja pa straumi laivai pa priekšu.
— Krēsls! — Ostaps iesaucās. — Administrator! Mūsu krēsls peld.
Kompanjoni piebrauca pie krēsla. Tas šūpojās, griezās riņķī, iegrima ūdenī, atkal iznira, peldēdams prom no koncesionaru laivas. Ūdens skalojās iekšā krēsla uzšķērstajā vēderā.
Tas bija tas pats krēsls, kuru viņi uzšķērda uz «Skrjabina», tagad tas lēni peldēja uz Kaspijas jūru.
— Lieliski, draudziņ! — Ostaps iesaucās. — Sen neesam tikušies! Ziniet, Vorobjaņinov, man šis krēsls atgādina mūsu dzīvi. Mēs arī peldam pa straumi. Mūs slīcina, mēs atkal uzpeldam, kaut gan nevienu ar to, liekas, neiepriecinām. Neviens mūs nemīl, ja neņem vērā kriminalizmeklētājus, kuri galu galā arī mūs nemīl. Nevienam gar mums nav nekādas daļas. Ja vakar šacha amatieriem būtu izdevies mūs noslīcināt, no mums pāri paliktu tikai līķu apskates protokols: «Abi līķi guļ ar kājām uz dienvidaustrumiem, bet ar galvām — uz ziemeļrietumiem. Ķermeņus klāj brūces, tās acīm redzot ieskrambātas ar kādu neasu priekšmetu.» Amatieri droši vien mūs būtu situši ar šacha galdiņiem. Nav vārdam vietas, diezgan truli priekšmeti… «Pirmais, gadus piecdesmit piecus veca vīrieša līķis, ģērbts saplīsušos listriņa svārkos, vecās biksēs un vecos zābakos. Svārku kabatā atrasta apliecība uz pils. Konrāda Karloviča Michelsona vārda . . .» Lūk, Kisa, ko par jums rakstītu.
— Bet ko par jums rakstītu? — Vorobjaņinovs dusmīgi jautāja.