— O! Par mani rakstītu kaut ko pavisam citu. Par mani rakstītu tā: «Otrs ir divdesmit septiņus gadus veca vīrieša līķis. Šis vīrietis mīlēja un cieta. Viņš mīlēja naudu un cieta no tās tru- kuma. Viņa galva ar augsto pieri, ko ierāmē zilganrnelnas cirtas, pavērsta pret sauli. Viņa graciozās kājas ar četrdesmit otrā numura kurpēm pagrieztas pret ziemeļblāzmu. Ķermenis ietērpts tīrās, baltās drānās, uz krūtīm ar perlamutru inkrustēta zelta arfa un romances notis: «Jel paliec sveiks, mans Jaunais ciems.» Nelaiķis jauneklis nodarbojies ar ornamentu iededzināšanu koka priekšmetos, kas redzams pēc frakas kabatā atrastās apliecības, kuru izsniedzis mājamatniecības artelis «Pegass un Parnass» 23/VĪTI—24. g„ Nr. 86/1562.» Un mani, Kisa, lepni apglabātu, ar orķestri, ar runām un piemineklī iegravetu: «Seit atdusas ievērojams siltumtechniķis un iznīcinātājs Ostaps — Suleimans — Berta — Marija Bender-bejs, kura tēvs bija Turcijas pavalstnieks un nomira, neatstājis savam dēlam Ostapam — Suleimanam ne mazāko mantojumu. Nelaiķa māte bija grāfiene un pārtika no kapitala augļiem.»
Sādi tērzēdami, koncesionari piestāja Ceboksaru krastā.
Vakarā, palielinājuši savu kapitalu par pieciem rubļiem, pārdodot vasjukiešu laivu, draugi iesēdās motorkuģī «Urickis» un brauca uz Stajingradu, aprēķinājuši, ka ceļā aizsteigsies priekšā lēnajam laimestu kuģim un sastaps kolumbiešu trupu Staļin- gradā.
«Skrjabins» ienāca Stal.ingradā jūlija sākumā. Draugi to sagaidīja, slēpdamies aiz piestātnē izkrautajām kastēm. Pirms kuģa izkraušanas notika izloze. Izlozēja prāvus laimestus.
Krēslus nācās gaidīt kādas četras stundas.
Sākumā no kuģa izbira kolumbieši un izlozes kalpotāji. To-, vidū izcēlās smaidošā Persicka seja.
Sēdēdami slēptuvē, koncesionari dzirdēja viņa saucienus:
— Jā! Tūlīt braukšu uz Maskavu! Telegramu jau nosūtīju!" Un zināt, kādu? «Gavilēju kopā ar jums.» Lai atmin, ja var!
Persickis noīrēja automobili, iepriekš to no visām pusēm apskatījis un aptaustījis radiatoru, un aizbrauca, nezin kāpēc «urā!» ■ saucienu pavadīts.
Pēc tam, kad no kuģa bija izcelta hidrauliskā spiede, sāka iznest kolumbiešu izrāžu malerialo ietērpu. Krēslus iznesa jau tumsā. Kolumbieši piekrāva piecus divzirgu furgonus un, jautri - klaigādami, aizbrauca tieši uz staciju.
— Liekas, Staļingradā viņi nespēlēs, — sacīja Ipolits Matvejevičs.
Tas Ostapam sagādāja rūpes.
— Vajadzēs braukt līdzi, — viņš nolēma, — bet kur lai ceļam ņem naudu? Tomēr iesim uz staciju un tad redzēsim.
Stacijā noskaidrojās, ka teātris brauc uz Pjatigorsku caur
Tichorecku-Mineraļnije Vodi. Naudas koncesionariem pietika tikai vienai biļetei.
— Vai jūs protat braukt par zaķi? — jautāja Ostaps Vorobja- ņinovam.
— Es pamēģināšu, — Ipolits Matvejevičs bikli sacīja.
— Velns lai parauj! Labāk jau nemēģiniet! Vēlreiz jums piedodu. Lai notiek, es braukšu par zaķi.
Ipolitam Matvejevičam nopirka biļeti cietā vagonā bez plac- kartes. Sai vagonā bijušais muižniecības priekšnieks ieradās ar zaļos toveros dēstītiem oleandriem uzpostajā Ziemeļkaukaza dzelzceļa stacijā «Mineraļnije Vodi» un, cenzdamies nekrist acīs no vilciena izkāpjošajiem kolumbiešiem, sāka meklēt Ostapu.
Teātris jau sen bija aizbraucis uz Pjatigorsku jaunos vasarnieku vagoniņos, bet Ostaps vēl arvien nerādījās. Viņš atbrauca tikai vakarā un atrada Vorobjaņinovu pilnīgā izmisumā.
— Kur jūs bijāt? — ievaidējās muižniecības priekšnieks. — Es tā nomocījos!
— Tātad jūs nomocījāties, braukādams ar biļeti kabatā? Bet es acīm redzot neesmu nomocījies? Laikam gan tas nebiju es, ko Tichoreckā nodzina no jūsu vilciena buferiem? Tātad es nebiju tas, kas trīs stundas tur nosēdēja kā muļķis, gaidīdams preču vilcienu ar tukšām narzana pudelēm? Jūs esat cūka, pilsoni muižniecības priekšniek! Kur teātris?
— Pjatigorskā.
— Brauksim! Es pa ceļam šo to esmu sagrabinājis. Tīrais ienākums trīs rubļi. Tas, protams, nav daudz, bet pirmajai narzana pudelei un dzelzceļa biļešu iegādei pietiks.
Piepilsētas vilciens, klabēdams kā redeļu rati, piecdesmit minūtēs aizvilka ceļotājus līdz Pjatigorskai. Pabraukuši garām Zmeikai un Beštau, koncesionari ieradās Mašuka pakājē.
XXXVI nodaĻa SKATS UZ MALACH1TA KRĀSAS PEĻĶI
Bija svētdienas vakars. Viss bija tīrs un spodrs. Pat Mašuks, noaudzis ar krūmiem un birztalām, šķita rūpīgi sasukāts un iz- strāvoja kalnu vežetala smaržu.
Visdažādākās kvalitates baltas bikses šaudījās pa mazo, rotaļlietiņai līdzīgo peronu: bikses no panamas auduma, kašmira, kolomjankas, buraudekla un maigā flaneja bikses. Seit staigāja sandalēs un «apaša» kreklos. Koncesionari smagajos, netīrajos zābakos, smagajās, noputējušajās biksēs, sakarsušajās vestēs un nokaitētajos svārkos jutās kā svešinieki. Visā šai spilgto katunu ņudzeklī, ar ko dižojās kūrvietas jaunavas, visgaišākais un viselegantākais bija stacijas priekšnieces tērps.
Par izbrīnu visiem atbraucējiem stacijas priekšniece bija sieviete. No sarkanās vīriešu cepures ar divām sudraba trasēm gar malām līda ārā rudas matu cirtas. Viņa valkāja baltu formas žaketi un baltus svārkus.
Nopriecājušies par priekšnieci, izlasījuši svaigās afišas par Kolumba teatra viesizrādēm Pjatigorskā un izdzēruši divas pieckapeiku glāzes narzana, ceļotāji pilsētā nokļuva ar tramvaju, kas uzturēja satiksmi uz līnijas «Stacija»—«Puķu dārzs». Ieeja «Puķu dārzā» maksāja desmit kapeikas.
«Puķu dārzā» bija daudz mūzikas, daudz jautru ļaužu un ļoti maz ziedu. Simfoniskais orķestris baltajā gliemežnīcā izpildīja «Odu deju». Ļermontova galerijā pārdeva narzanu. Ar narzanu tirgojās kioskos, un to piedāvāja arī iznēsātāji.
Neviens neievēroja divus netīros briljantu meklētājus.
— Eh Kisa, — Ostaps sacīja, — mēs esam lieki šajos dzīves svētkos.
Pirmo nakti kūrortā koncesionari pavadīja pie narzana avota.