Tikai šeit, Pjatigorskā, kad Kolumba teātris pārsteigtajiem pilsētniekiem jau trešo reizi rādīja savas «Precības», kompanjoni aptvēra visas tās grūtības, kas saistītas ar dārglietu medībām. Iekļūt teātrī, uz ko viņi agrāk cerēja, nebija iespējams. Aizkulisēs nakšņoja Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds, kuriem stingrā červoncu dieta neļāva dzīvot viesnīcā.
Tā pagāja dienas, un draugi galīgi nomocījās, nakšņodami Ļermontova divkaujas vietā un iztikdami no bagažas nešanas vidējas rocības tūristiem.
Sestajā dienā Ostapam laimējās iepazīties ar montieri Meč- ņikovu, hidrospiedes pārzini. Mečņikovs, kas šai laikā naudas trūkuma dēļ katru dienu ieradās pie narzana avota dzesēt paģiras, bija nonācis šausmīgā stāvoklī un pēc Ostapa novērojumiem pārdeva tirgū šādus tādus teatra rekvizitu priekšmetus. Galīgā vienošanās tika panākta parastajā rīta paģiru lāpīšanas laikā pie avota. Montieris Mečņikovs Ostapu nosauca par draudziņu un piekrita.
— Var, — viņš teica, — to vienmēr var, draudziņ. Ar lielāko prieku, draudziņ.
Ostaps uzreiz saprata, ka montieris ir slīpēts zellis.
Līgumslēdzējas puses skatījās viena otrai acīs, apkampās, pa- plaukšķināja pa mugurām un laipni smaidīja.
— Nu, — Ostaps sacīja, — par visu šo pasākumu dodu desmitnieku!
— Draudziņ! — izbrīnījās montieris. — Jūs mani kaitināt. Es esmu narzana izmocīts cilvēks.
— Cik tad jūs gribat?
— Dodiet pussimtu. Tā taču ir kroņa manta. Es esmu izmocīts cilvēks.
— Labi. Ņemiet divdesmit! Esat ar mieru? Nu, pēc acīm redzu, ka piekrītat.
— Piekrišana ir abu pušu pilnīgas nepretošanās produkts.
— Jauki izsakās, suns. tāds, — Ostaps iečukstēja ausī Ipoli- tam Matvejevičam, — mācieties.,
— Kad tad jūs atnesīsiet krēslus?
— Krēslus pret naudu.
— To var, — Ostaps nedomādams sacīja.
— Naudu vispirms, — montieris deklarēja, — no rīta naudu, vakarā — krēslus vai arīdzan vakarā — naudu, bet nākošās dienas rītā — krēslus.
— Bet varbūt labāk šodien — krēslus un rītā — naudu? — Ostaps tirdīja.
— Es taču, draudziņ, esmu izmocīts cilvēks. Tādus noteikumus sirds neņem pretī.
— Bet es taču, — Ostaps sacīja, — tikai rītā pa telegrāfu saņemšu naudu.
— Nu tad arī runāsim, — nobeidza ietiepīgais montieris, — bet pagaidām, draudziņ, atpūties vesels te pie avota, bet es iešu: man daudz darba ar spiedi. Simbijevičs ķeras pie rīkles. Spēka pietrūkst. Vai tad ar narzanu vien var dzīvot?
Un Mečņikovs, saules apspīdēts, cildeni aizgāja.
Ostaps bargi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču.
— Laiks, — viņš sacīja, — tas mums ir, bet laiks ir nauda, kuras mums nav. Kisa, mums jātaisa karjera. Mūsu priekšā atrodas simt piecdesmit tūkstošu rubļu un nulle nulle kapeikas. Vajag tikai divdesmit rubļu, lai dārgumu krātuve kļūtu mūsu. Te visi līdzekļi labi. Vai nu pans, vai gans. Es izvēlos panu, kaut ari tas ir tīrasinīgs polis.
Ostaps domīgi apgāja apkart Vorobjaņinovam.
— Novelciet svārkus, muižniecības priekšniek, nu ašāk, — viņš pēkšņi sacīja.
Ostaps saņēma no pārsteigtā Ipolita Matvejeviča rokām svārkus, nometa zemē un ņēmās mīdīt ar saviem noputējušajiem puszābakiem.
— Ko jūs darāt? — brēca Vorobjaņinovs. — Sos svārkus es valkāju jau piecpadsmit gadus, un tie vēl arvien kā jauni!
— Neuztraucieties! Drīz tie vairs nebūs kā jauni! Dodiet šurp platmali! Tagad nobārstiet bikses ar putekļiem un apslaciniet ar narzanu. Aši!
Pēc īsa brītiņa Ipolits Matvejevičs bija kļuvis riebīgi netīrs.
— Tagad jūs esat nobriedis profesijai, kura jums dos iespēju godīgi nopelnīt naudu.
— Kas tad man būtu jādara? — Vorobjaņinovs raudulīgā balsī jautāja.
— Ceru, ka franču valodu protat?
— Ļoti slikti. Ģimnāzijās kursa apjomā.
— Hm . . . Nāksies samierināties ar šo apjomu. Vai jūs varat franču valodā pateikt šādu frāzi: «Kungi, es neesmu ēdis sešas dienas»?
— Mosje, — stostīdamies iesāka Ipolits Matvejevičs, — mosje, hm, hm . .. že ne vai laikam že ne manž pa . . . seši, kā tas bija: en, de, trua, katr, senk… sis … sis . . . žur. Tātad: že ne manž pa sis žur.
— Nu kas tā jums par izrunu, Kisa! Bet ko gan var prasīt no ubaga! Pats par sevi saprotams, ka Krievijas Eiropas daļas ubags franču valodā runā sliktāk nekā Miljerans. Nu, Kisulīt, bet kādā apjomā jūs zināt vācu valodu?
— Kāpēc man tas viss vajadzīgs? — iespiedzās Ipolits Matvejevičs.
— Tāpēc, — Ostaps svarīgi sacīja, — ka jūs tūliņ iesiet uz «Puķu dārzu», nostāsieties ēnā un franču, vācu un krievu valodās lūgsiet dāvanas, uzsverot to, ka jūs esat bijušais kadetu frakcijas Valsts domes loceklis. Viss tīrais ienākums domāts Mečņikovam. Sapratāt?
Ipolits Matvejevičs pārvērtās. Viņa krūtis izliecas ka Pils tilts Ļeņingradā, acis zibsnīja ugunis, un no nāsīm, kā Ostapam šķita, vēlās biezi dūmu mutuļi. Osu gali lēnām cēlās uz augšu.
— Ai-ai-ai, — nemaz nenobijies, sacīja_ lielais kombinators, — skatieties tikai! Nevis Kisulītis, bet īsts dūkanbēris!
— Nemūžam, — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās dobjā balsī, — Vorobjaņinovs nekad savā mūžā nav pastiepis roku pēc dāvanas.
— Tad atstiepsiet kājas, vecais muļķi! —Ostaps iebrēcās. — Jūs nekad neesat pastiepis roku?
— Nekad!
— Ka jums patīk tāds alfonisms? Trīs mēnešus dzīvo uz mana rēķina. Trīs mēnešus es viņu ēdinu, dzirdinu un audzinu, un šis alfons tagad nostājas trešajā pozicijā un pasludina, ka viņš . .. Nu! Pietiek, biedri! Viens no diviem: vai nu jūs tūliņ dosieties uz «Puķu dārzu» un pievakarē atnesīsiet desmit rubļus, vai arī es jūs automatiski izslēgšu no koncesionaru-paju īpašnieku skaita. Skaitu līdz pieci. Jā vai nē? Viens …
— Jā, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.